Latvijas kultūrtelpā slovēņu filozofs ir sastopams Anša Zundes grāmatā “Melnās figūras: Kants, Ārendte, Lakāns, Žižeks un citi latviešu “lirozofiskajā gambītā”” (2001), interviju ar viņu un esejas tulkoja “Rīgas Laiks”, iemiesojies Viļa Daudziņa ķermenī, Žižeks ir redzams Jaunā Rīgas teātra izrādē “Gadsimta duelis” (joprojām repertuārā). Tagad šīm samērā izkliedētajām atsaucēm ir piepulcējusies grāmata “Par vēlu atmodai”, kas atsauc atmiņā cita publiskā intelektuāļa – franču publicista Alēna Finkelkrota – darbu “Pirmajā personā” (latviski izdots 2020. gadā). Abas grāmatas – gan no atšķirīga politiskā spektra nostūriem – pretendē aplūkot dažādus tabu jautājumus un “atmodināt lasītāju”. Jau Žižeka grāmatas nosaukums signalizē par to, ko Imanuels Kants savulaik nosauca par atmošanos no dogmatiskās snaudas, bet citi 21. gadsimtā ir izvērsuši voukisma strāvojumā. Modrība ir vajadzīga, bet specifiski izprasta, tāpēc Žižeks noteiktus tās drudžainos izpaudumus bargi kritizē.
Žižeka ģeopolitiskās zināšanas par darbā daudz iztirzāto Krieviju un tās “ietekmes sfērām” ir krietni reālistiskākas nekā amerikāņu vai angļu apskatniekiem. “Okupanti allaž no visas sirds vēlas mieru teritorijā, ko viņi ieņēmuši,” Žižeks zina vēstīt. Tomēr arī viņš ik pa laikam prāto, piemēram, par vienkāršo krievu, kurš varbūt nav informēts, kāpēc ir nosūtīts karot (it kā tas karavīrus padarītu mazāk bīstamus, ja viņi kā ieprogrammēti “tikai paklausa pavēlēm”, un it kā iniciatīva dažiem no briesmīgākajiem noziegumiem pret sievietēm vai bērniem nenāktu no viņiem pašiem). Regulāri piesaukts arī ļeņinisms.
Šī gan ir krietni mazāk eklektiska grāmata nekā citi Žižeka darbi. Tomēr paradums no asprātībām un pastāstiem (šo avotu izcelsmi viņš izslavēti nekad neatklāj) izdarīt tālejošus secinājumus un spēji pārlēkt no viena temata uz otru Žižeka vēstījumu padara saraustītu, pat ja ir skaidrs, ka asprātību analīze viņu vieno ar paša pētīto un tulkoto Zigmundu Freidu. Cita slovēņu filozofa pastāvīgā autoritāte ir Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis. Žižeks pašmitoloģizācijas ceļā rada savu tēlu (vai zīmolu, lai kā viņam nepatiktu šāda kapitālisma terminoloģija). Viņš ir kā runātīgs vīrieškārtas radinieks, kurš pie vakariņu galda nemitīgi vēlas uzsaukt tostu un izteikties par visu iespējamo; tikmēr citi, apsverot viņa vecumu – bet arī motīvu nekaitīgumu un uzkrāto pieredzi –, iecietīgi paklusē.
Izraisīt haosu, bet būt erudītam un palikt pietiekami miermīlīgam un apskaidrotam arī dusmās – tāds ir Žižeka stils.
Grāmatā analizēta vispirms jau laika daba – kā tagadne var ietekmēt nākotni un kā paredzamā nākotne iespaido tagad notiekošo. Arī pagātnes interpretācijas ir saistītas gan ar tagadni, gan ar nākotni. Šis sagatavošanās darbs ir vajadzīgs, lai apskatītu katastrofas un pasaules bojāejas scenārijus nelabvēlīgajos apstākļos, kad pacifisms daudziem izklausās kā naiva un bīstama pozīcija vai kad politiķi un vienkāršie iedzīvotāji Vašingtonā, Londonā un Briselē atklāti pauž vilšanos, ka Ukraina “velkot garumā” karu, ka viņiem tai esot jāmaksā miljardi, ka piekļuve lētākajai Krievijas gāzei nu ir ierobežota/aizliegta, un vispār – Ukraina veicot “morālo šantāžu” pret Eiropu (Jirgens Hābermāss), un tai vajadzētu samierināties ar teritoriāliem zaudējumiem.
Žižeks pievēršas arī četriem “apokalipses jātniekiem” (sērgai, karam, badam, nāvei), vienlaikus pieminot, ka pēdējos 70 gados cilvēku populācija ir trīskāršojusies. Šis fakts dažiem liek domāt, ka pie apvāršņa gaida kāds cits – pagaidām neprognozējams – apokalipses jātnieks, kurš cilvēci pārmācīs. Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī publiskās un privātās liekulības atmaskojumiem, “jaunvalodai” jeb lingvistiskajiem darinājumiem, kas radušies politkorektuma garās rokas dēļ, un melanholiskajai apātijai kā mūsdienu patērnieciskajā hedonismā ieslīgušā rietumnieka pamatizjūtai.
“Mūsu atmodai būs vajadzīgi vēl spēcīgāki triecieni un krīzes,” nesaudzīgs ir Žižeks.
Grāmata, protams, nesniedz nekādu mierinājumu (ja kāds to vispār sagaida no Žižeka), pat ne tā atblāzmu, tomēr ļauj labāk sagatavoties iespējām un niansēm, par kurām varbūt vēl nav domāts. Šīs grāmatas galvenā priekšrocība ir tāda, ka tā piedāvā ne tikai modernā laikmeta diagnozes, bet arī konkrētus risinājumus, kas gan ir diezgan apšaubāmi un uztverami ar lielu piesardzību. Piemēram, tas, ko Žižeks dēvē par “kara komunismu” modernajā kontekstā.
Noderīgi: zvaigzne.lv
Slavojs Žižeks. Par vēlu atmodai. Kas mūs sagaida, ja nākotnes nebūs. Tulkojusi Andžela Šuvajeva. Redaktore Elīna Vanaga. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 192. lpp. ISBN 9789934324963.
Anna Auzāne ir Nacionālās enciklopēdijas redaktore, LU HZF doktorantūras studente.
Comments