Silvija Brice, viena no izcilākajām mūsdienu tulkotājām, jau ilgus gadus nodarbojas ar literatūras tulkošanu, galvenokārt no angļu un vācu, dažreiz arī no poļu valodas. Šajā klāstā ir vairāk nekā divsimt pasaulslavenu autoru grāmatas, kuru vārdi neprasa komentārus – Ginters Grass, Francs Kafka, Hermanis Hese, Salmans Rušdi, Airisa Mērdoka, Džordžs Orvels u.c. “Tulkošana ir liela un būtiska manas dzīves daļa. Galva mūžam pilna ar vārdiem, un kādā brīdī šie vārdi sāk kondensēties kā rasa uz stikla, savelties lāsēs un ritēt paši no sevis.”
Silvijas Brices Facebook profilam seko ļoti daudz cilvēku. Kādu dienu Silvija sāka rakstīt miniatūras par saviem agrajiem ikrīta braucieniem ar divriteni gar jūras krastu, sagaidot saullēktus. Arī savas pārdomas un vērojumus par notiekošo pie mums un citur. Kāds tam sakars ar grāmatu? Vistiešākais! Šīs rīta emocijas kopā ar iespaidīgām bildēm “aizrāva” līdzi saulei un jūrai viņas sekotājus. Divritenis ar laiku kļuva personalizēts par zirgu vārdā – Verters (atceramies Gētes “Jaunā Vertera ciešanas”), iegūstot savu unikālo identitāti, kas lieliski iederas saullēktu kontekstā. Tagad vairs nav tik būtiski – vai tie bija lasītāju lūgumi vai tikai Silvijas pašas doma, ka uzrakstītais jāizdod grāmatā, bet tas mums, lasītājiem, par laimi notika! 2020. gadā iznāca Silvijas Brices pirmā grāmata “Baigās piezīmes”.
Savukārt otro viņas grāmatu “Piktais sentiments” sagaidījām pagājušā gada nogalē. Tajā “Saullēktu” vārdu gleznām pievienojas vēl divas nodaļas – “Burtliči” un “Ēveļskaidas” ar krietni lielāku sarkasma un ironiska humora piedevu; ar skaudrām sajūtām un filozofiskām pārdomām. Priekšvārda rindas no Jāņa Joņeva dzejoļa skaidri iezīmē jaunās grāmatas emocionālo noskaņojumu: “Gaisā jautās gurdums, smeldze, splīns, viss tieši kā iekārtots jautrai spēlei.”
Pirmā nodaļa “Burtliči” atklāj tulkotāja citādo dzīvi jeb īpašību, ko noteikusi profesija. Kuri ikdienā redz un piedzīvo dziļas bažas un sāpi par to, ka “...cilvēki, kuriem latviešu valoda ir dzimtā, šo valodu vairs nejūt. Pārzina tikai vienu gaudenu, nokrejotu, liesu valodas slāni. Piedodiet, bet valoda lēni mirst, tas ir acīmredzams, un tas ir šausmīgi un sāpīgi.” (15. lpp.).
Otrajā daļā turpinās “Saullēktu” maģija, ko Silvija kopā ar Verteru piedzīvojuši no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Izbaudiet autores krāšņo un bagāto valodu! Apbrīnojami atšķirīgi rīta stāsti, kuros nekas neatkārtojas, lai gan satura galvenā tēma ir viena un tā pati. Jūra latviešu dzīvē ieņem ļoti nozīmīgu vietu, jo tā ir ne tikai mūsu nacionālā bagātība, bet arī spēka atgūšanas, garīguma un iedvesmas vieta. Šajos ikrīta vārdu gleznojumos ir tik daudz pozitīvisma, mīlestības un dvēseliskuma! Tie atraisa un rada tēlainu domāšanu – asociācijas, atmiņas par ko līdzīgu, par sajūtām mūsu pašu dzīvē. “Tavu skaistu pasauli, un pat zirgs klusi pie sevis bubina – ai Dieviņ, ai Laimiņ. Šito visu ieraudzīt katru rītu no jauna.” (51. lpp.) Šķiet, ka mēs “auļojam un galopējam, rikšojam un joņojam” trijatā un tērzējam ar Verteru par Haijama dzeju, Freidu un citām gudrībām. Silvija Brice saka: “Laimība!”
Trešā nodaļa atgādina savulaik Umberto Eko teikto: “Izklaidēties nenozīmē izkliedēt problēmas.” Tāpēc “Ēveļskaidas” mūs sagaida ar skarbi filozofiskām pārdomām un vērojumiem – par “tuvāko un tālāko laiku”, par 21. gadsimta necilvēcībām un paradoksiem Latvijā un pasaulē. “Rīti sākas nevis ar saullēktiem, bet gan ar domām par to, cik būs latviešu, kuri 1) ies aizstāvēt savu zemi, 2) bēgs uz Īriju, 3) aizlaikus šūs karogus no balti zili sarkanas apakšveļas, 4) pieprasīs plašsaziņas līdzekļus aklajiem un kurlajiem ienaidniekiem, 5) piedzīvos miera laikus. Un nebeidzams izbrīns par tiem, kuri regulāri aizmirst, ka pie robežas ir karš un šaipus robežas ir 5. kolonna.” (128. lpp.) Patiesība, kas nebaidās nosaukt ciniskas izdomas un melus īstajos vārdos.
Apzināti nerunāju par literatūras veidu un žanriem šajā darbā, jo tie, protams, ir, bet raudzīsim “Pikto sentimentu” lasīt kā drauga sarunu ar draugu. Sajūtiet autores grāmatu kā mūsu sirdsapziņas balsi, un viss nostāsies savās vietās!
Nobeiguma daļā daudz vairāk nekā divās iepriekšējās nodaļās varam iepazīt arī Silvijas emocionālo dzeju. “Šķitumu izslēgt, apklust un aptumst, justies kā mājās un cerēt, ka iedos kāds elpu ne vien tāpat, bet ar Dievu, ja atļaus, tad būsim rītā vēl te.” (187. lpp.)
Noderīgi: zvaigzne.lv / lsm.lv
Silvija Brice. Piktais sentiments. Redaktore Bārbala Simsone; grāmatas un vāka dizains: Gunta Plotka. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 192 lpp. ISBN 9789934326806.
Dārija Juškeviča ir LNB Atbalsta biedrības konsultante.
Comments