Profesore Zanda Rubene jaunajā grāmatā apkopojusi savu ilgstošo pieredzi, kura gūta mediju pedagoģijā, antropoloģijā un digitālās bērnības sociālo un psiholoģisko aspektu izpētē, kā arī sabiedrības izglītošanas darbā.
Lasot šo grāmatu, nosacītas paralēles varam vilkt ar Andersa Hansena monogrāfiju “Ekrāna smadzenes”, jo arī šis izdevums piedāvā skatījumu gan uz digitālo tehnoloģiju pozitīvajiem aspektiem, gan izaicinājumiem un sociāli–psiholoģiskajiem riskiem. Tomēr “Digitālā bērnība” pilnībā fokusējas tieši uz digitālo tehnoloģiju ietekmi uz bērnību, bērnu digitālajiem paradumiem un vecāku lomu šīs jaunās digitālā laikmeta paaudzes audzināšanā.
Tā ir paaudze, kurai vecāki burtiskā nozīmē vairs nespēj nodot savas dzīves laikā gūto pieredzi, kas līdzšinējā formātā vairs neder, līdz ar to jāmeklē jaunas kopsakarības saziņai ar savu bērnu. Vecākiem tas bieži vien nozīmē “ielēkšanu jaunā lomā”, par kuru viņiem var pietrūkt zināšanu un pieredzes. Kā uzsver pati autore, “gadu simtiem ilgi pieaugušie ir bijuši bērnu kultūras veidotāji, digitālās realitātes radītie izaicinājumi tiem bieži liek izjust bezspēcību un savas autoritātes mazināšanos".
Grāmata seko līdzi pedagoģisko pieeju attīstībai dažādos etapos: no atturēšanas un noraidošas attieksmes pret visu jauno, tostarp, “mediju invāziju”, sākot ar kino, televīziju līdz mūsdienu digitālajām tehnoloģijām ar pakāpenisku digitālo iespēju transformēšanu jaunu radoši inovatīvu iespēju veidošanai bērnu izglītībā un personības izaugsmē. 21. gadsimts nenoliedzami ir digitālās bērnības gadsimts, tāpēc pedagoģijas paradigmu maiņa ir neizbēgama un vitāli nepieciešama.
Liela uzmanība tiek veltīta bērnības sociāli strukturētās konstrukcijas izpētei dažādos gadsimtos. Autore veido daudzpusīgu un detalizētu bērnības koncepta izklāstu, analizējot dažādu, reizēm pretrunīgu, zinātnieku atziņas par bērnību un bērnu lomu vairākās paaudzēs un laikmetos, sākot jau no 17. gadsimta, ieskicējot arī padomju politizētās “laimīgās bērnības” patieso būtību, līdz pat modernās “digitālās bērnības” tapšanai. Šis padziļinātais ieskats bērnības pētniecībā daudziem grāmatas lasītājiem noteikti būs jauns, līdz šim nezināms atklājums.
Digitālās bērnības pētīšana mūsdienu zinātnieku izpratnē pielīdzināma pētījumiem par jaunas neatklātas cilts kultūras un sadzīves paradumiem un tradīcijām. Zinātnieku izpētes fokusā nonāk pat zīdaiņu digitālās prasmes, kas ir pilnīgi jauna, tikai mūsdienu realitātei raksturīga parādība.
Rubene piedāvā arī vispārējo globālo problēmu iztirzājumu saistībā ar digitālo tehnoloģiju negatīvo ietekmi un pastāvošajiem riskiem. Kā svarīgākie tiek minēti: bēgšana no tagadnes, atliekot dzīvi uz “vēlāk”, narcisma postošā ietekme, stress, atpūtas deficīts, pilnīga pieejamība – 24/7 kā vispārējā norma darbā, vientulība sociālo tīklu ietekmē, nedigitālo prasmju mazināšanās u.c. Tehnoloģijas pašas par sevi problēmas nerada. Gluži pretēji – tehnoloģijas palīdz rast jaunus inovatīvus risinājumus, efektīvi paātrināt darba procesus, attīstīt jaunas iemaņas un kompetences un veicināt radošas personības izaugsmi. Ar digitālajām tehnoloģijām jāmāk pareizi un veselīgi sadzīvot, veidojot šajā saskarsmē atbilstošus paradumus. Autore min trīs galvenās digitālās kultūras paradumus raksturojošās pazīmes: meistarīga tehnoloģiju lietošana; prasīgums un augstas gaidas pret sevi un citiem; atvērtība domāšanā un analītiska pieeja informācijai. Šīs ir pazīmes, kas bērnus un jauniešus padara sociāli rīcībspējīgus un nākotnē sniegs daudz lielākas iespējas nekā vecāko paaudžu pārstāvjiem.
Autore izvirza vairākus nozīmīgus jautājumus, uz katru no tiem cenšoties rast dziļi pārdomātas un zinātniski pamatotas atbildes.
Kā mainās autoritātes sviras un tradicionālie audzināšanas orientieri? Kādi faktori veicina paaudžu sociālos konfliktus un interešu sadursmes? Kā digitālajā kultūrā ir mainījusies ģimenes struktūra, attiecību loģika un sociālās lomas tajā? Kā saglabāt ģimeni un cilvēcīgu komunikāciju par spīti digitālo tehnoloģiju radītajām pārmaiņām? Kādas kompetences liecina par digitālo briedumu? Kādas ir cilvēka īpašās spējas, mūsu īpašais kodols, kas atšķir mūs no citām dzīvām būtnēm, mašīnām un nu jau arī no mākslīgā intelekta? Kā veidojas mūsu digitāli konstruētā identitāte? Daudz jautājumu un ļoti daudz interesantu un izsmeļošu atbilžu. Piemēram, atbildot uz pēdējo minēto jautājumu, lakoniski var atbildēt šādi: digitālā identitāte ir mūsu dzīves digitālais logs, digitālo un nedigitālo elementu hibrīdā forma.
“Digitālā bērnība” ierakstās mūsdienu aktualitāšu topā ar lielisku potenciālu un tendenci saglabāt savu nozīmīgumu vēl ilgstoši.
Šī grāmata būs lielisks palīglīdzeklis jaunām atklāsmēm vecākiem, pedagogiem un arī katram interesentam vitāli svarīgajā neizbēgamā digitālā laikmeta kontekstā.
Noderīgi: retv.lv
Rubene, Zanda. Digitālā bērnība. Zinātniskā redaktore, pēcvārda autore Dr.paed. Iveta Ķestere; zinātniskās recenzentes Dr.paed. Dace Medne, Dr.med. Ieva Reine; mākslinieciskais noformējums: Aigars Ozoliņš; datorgrafiskais salikums: Iveta Paegle. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 335 lpp. ISBN 9789984239767.
Irēna Moreino ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.
Comments