“Grūta dzīve pelēnam, ja to neņem vērā,” šādas un līdzīgas kodolīgas, bet pārdomu raisošas frāzes var lasīt Reičelas Braitas (Rachel Bright) uzrakstītajā un Džima Fīlda (Jim Field) ilustrētajā stāstā “Lauva tevī”, ko latviešu valodā atdzejojis Kārlis Vērdiņš. Stāsts dzejas formā, kur attapīgi izmantots gan grāmatas lielais izmērs, gan lappušu pārškiršanas neizbēgamība kā līdzeklis papildu spriedzes radīšanai.
Par lauvām un pelēm ir rakstīts daudz un dažādi jau kopš Ēzopa fabulu laikiem, jo tas ir pateicīgs salīdzinājums – viegli uztverams, vizuāli krasi pretējs un arī vērtību vai rakstura ziņā sākotnēji pietiekami atšķirīgs. Pele – maza, necila, neievērota – cenšas saviem spēkiem tikt ievērota un atrast savu vietu, toties lauva – liels, skaļš un pamanāms – dienas pavada, sēžot klints virsotnē un vērojot apkārtni; kad nepieciešams atgādināt, kurš ir savannas karalis, lauvai atliek tikai ierēkties. Reičela Braita atjautīgi izmanto šo lasītājam labi zināmo salīdzinājumu, lai atgādinātu, ka pirmais iespaids var būt maldīgs.
Mazās peles pīkstieni ir pārāk klusi, lai gazeles un žirafes to ievērotu un lai zilonis un zebra neuzmanības pēc neuzkāptu uz tās astes, tāpēc tā izlemj iemācīties pīkstienu pārvērst lauvas cienīgā rēcienā. Kā to paveikt? Džims Fīlds humoristiski ilustrē, kā pele trenējas pie spoguļa, lasa grāmatu ”Kā pelei iemācīt rēkt” un pēdīgi saprot, ka vislabākais skolotājs būs lauva, kaut gan pastāv risks nomirt, ko ilustrē iedomu burbulis ar peli uz šķīvja un lauvu, kas ar mēli aplaiza lūpas un rokās tur sagatavotu dakšu un nazi.
Pelēna apņemšanās doties pie lauvas iezīmē varoņa gatavību pārvarēt grūtības, lai augtu un attīstītos. “Nav neviens šim Pelēnam lielu drosmi devis… bet, ja gribi mainīt lietas, jāsāk ir ar sevi,” rakstīts grāmatā, mudinot gan peli, gan lasītāju rast iekšēju spēku pārmaiņu veikšanai, nevis fatāli padoties ar likteņa nežēlastību.
Uz klints virsotnes sēž lauva, kas nevīžīgi zemāk nometis kaulus un galvaskausus, iespējams, pusdienu tiesu. Šis skats kopā ar nākamo ilustrāciju, kur pelēns ar lielām acīm veras augšup pretī lauvai (un arī lasītājam), atkārtoti uzsver peles iekšējo spēku pārvarēt bailes. Cita ilustrācija, kur pa visu atvērumu redzama lauvas seja ar kuplajām krēpēm un plati ieplestajām nāsīm, kurām priekšā stāv pelēns ar joprojām vietumis apsaitēto asti, rada nepieciešamo kontrastu, vēlāk atklājot, ka arī lauvas bravūrīgais tēls ir tikai šķietamība.
Vai pele iemācījās rēkt un kā jutās lauva, to sastapis, neatklāšu, lai ikkatram būtu vēlme pašam izbaudīt šo darbu, noslēgumā vien jāpiebilst, ka patiešām “katrā mūsos iekšā pele un arī lauva ir”.
Noderīgi: zvaigzne.lv / rachelbrightbooks.co.uk / jimfield.me /
Reičela Braita. Lauva tevī. Džima Fīlda ilustrācijas; no angļu valodas atdzejojis Kārlis Vērdiņš; redaktore Diāna Romanoviča. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025.
Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.
Comments