Mana mīļā vecāmamma no lībiešu krasta mēdza teikt – pirms dodies laukā no mājas, apsēdies priekšnamā un mirkli padomā, vai neesi ko aizmirsusi. Viņa kā citas paaudzes cilvēks gudri ticēja, ka laiku var ietaupīt, darot lietas nesteidzīgi un rūpīgi. Padoms ir visai praktisks (un ļauj neaizbraukt uz lidostu bez identitātes dokumentiem), bet tikai vēlāk dzīvē sapratu, ka vecāmamma viedi mācīja nepazaudēt galveno – sevi.
Amerikāņu-kanādiešu zinātniskās fantastikas rakstnieks Viljams Gibsons tūkstošgades sākumā publicēja noveli “Pattern Recognition”, kur t.s. "jet lag" jeb laika zonu maiņas izraisītu nogurumu un miega traucējumus, kādus piedzīvojam pēc gariem pārlidojumiem, skaidroja ar to, ka ķermenis gaida, līdz dvēsele to panāks. Mūsdienās šāds ķermeņa un prāta nogurums var pārņemt ne tikai transatlantisku lidojumu, bet arī tepat uz vietas veikta titāniska darba apjoma un lipīgās steigas dēļ. Piemirstam, ka dzīve ir īpaša veida ceļojums, kur neizbēgamajā galamērķī nevienam nonākt īsti negribas un tomēr – skrienam.
Poļu rakstnieces Olgas Tokarčukas ārkārtīgi skaistajā grāmatā "Pazudusī dvēsele" kāda ārste ļoti nogurušam cilvēkam vārdā Jans, kuram nupat ir uzstādījusi diagnozi – skrējienā pazaudēta dvēsele, – saka tā: "Tas notiek tāpēc, ka dvēsele pārvietojas daudz lēnāk par ķermeni. Dvēseles radušās vistumšākajos laikos, uzreiz pēc Lielā Sprādziena, kad kosmoss vēl nebija uzņēmis tādus apgriezienus un varēja sevi redzēt atpakaļskata spogulī." Vienīgās zāles – mierīgi sēdēt un pacietīgi gaidīt.
Grāmatas galvenais varonis tā arī dara, viņam izaug gari mati un bārda līdz viduklim, un ilustrācijās salapo klēpī turētais puķu pods. Kad dvēsele beidzot pārnāk (cik interesanti tā atainota!), grāmatā atgriežas krāsas, un Jans turpmāko dzīvi dzīvo ilgi un laimīgi kopā ar savu dvēselīti, un aprok dārzā pulksteņus un koferus. "No pulksteņiem izauga skaistas, zvaniņiem līdzīgas puķes dažnedažādās krāsās, bet no ceļasomām – pamatīgi ķirbji, ar kuriem Jans varēja mieloties visas turpmākās mierīgās ziemas."
Grāmata ir silta lūgsna, kas ved pie prāta tikpat nemanāmi, kā to pieprot vien vecāsmammas un izcili mākslas darbi. "Pazudusī dvēsele" ir grāmata–mākslas darbs, ko radījusi Nobela prēmijas literatūrā laureāte Olga Tokarčuka un latviski tulkojusi Ingmāra Balode. Taču vienlīdz spēcīgs ir poļu mākslinieces Joannas Konseho ieguldījums – grāmatas gaitā ilustrācijas iedarbojas teju terapeitiski un uz beigām sāk iztēlē smaržot pēc pelargonijām.
Tu grāmatu aizver un pieliec pie sirds.
Noderīgi: janisroze.lv / sandrakoka.com
Olga Tokarčuka. Pazudusī dvēsele. Ilustrāciju autore Joanna Konseho; no poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode; literārā redaktore Inga Karlsberga. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 45 lpp. ISBN 9789984239880.
Anna Iltnere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu – Latvijas Bibliotēku portāls un Literatūras ceļvedis – redaktore.
Comments