Montesori pedagoģiskā pieeja mani vienmēr ir saistījusi, tāpēc pirms 8 gadiem nolēmu to apgūt – tieši vecumposmam no 3–6 gadiem. Plānoju šo pieeju pielietot ikdienas darbā, strādājot ar bērniem un jauniešiem, taču, kā jau dzīvē mēdz gadīties, ne vienmēr viss notiek pēc plāna, un manas zināšanas par alternatīvajām pieejām izglītībā bija jānoliek kādā tālākā sirds un prāta kambarī. Kāpēc sirds? Jo apbrīnoju, cik ļoti Marija Montesori ir spējusi ar lielu cieņu un pietāti ieraudzīt bērnu, būt tam klātesoša, vienlaikus dodot viņam brīvību.
Marija Montesori (1870–1952) piedzima Itālijā 31. augustā pirms 154 gadiem – dižciltīgu vecāku ģimenē, bija ārste un pedagoģe. Viņas vārdā ir nosaukta mācīšanās filozofija jeb pieeja, kuras pamatā ir ticība bērna radošajam potenciālam, viņu vēlmei mācīties un tam, ka katrs bērns jāuzskata par indivīdu. Montesori bija pirmā sieviete, kura absolvēja Romas Universitāti medicīnas specialitātē (neiroloģijā). Viņu ļoti interesēja bērni, kuri nav dižciltīgi, un viņa raizējās par tiem, kuri bija nabadzīgi, tāpēc sāka strādāt universitātes klīnikā, kurā uzturējās bērni ar invaliditāti un īpašām vajadzībām. Šajā darbā Marija pārliecinājās, ka ar zālēm vien nevar izārstēt veselības problēmas, tāpēc paralēli medikamentozai terapijai sāka piedāvāt arī pedagoģisku pieeju. 1907. gadā Marija Montesori atvēra pirmo Montesori skolu Romā mazturīgo ļaužu kvartālā, kur pierādīja, cik vērtīgi ir viņas veidotie materiāli, un to, cik ļoti tie patīk bērniem. 1913. gadā Marija ieradās Amerikas Savienotajās Valstīs, un kopš tā laika viņas idejas ļoti ātri izplatījās visā pasaulē.
Grāmata “Absorbējošais prāts” pirmoreiz tika izdota 1949. gadā angļu valodā. 2024. gadā tā ir pārizdota latviski, par ko esmu ļoti pateicīga Jāņa Rozes apgādam, jo grāmata joprojām ir aktuāla un tai vajadzētu atrasties ikviena grāmatplauktā. Lasot, varēju atsvaidzināt zināšanas par Montesori idejām un šobrīd redzu, kur tās pielietošu darbā.
Grāmatā vairākkārt tiek pieminēta arī tradicionālā izglītība, kas fokusējas uz rezultātu, nevis procesu. Taču lasot par montesori metodi, ir jābūt piesardzīgam, jo tā var ievilkt utopiskā realitātē. Ja es pati nebūtu iemācījusies strādāt ar montesori materiāliem, domātu, ka pieeja ir neiespējama, taču savulaik iegūtās zināšanas kursos ļāva man pilnībā izjust un piedzīvot to fantastisko sajūtu, ka tu pats visu aprakstīto tiešām vari izdarīt – tas ir reāli iespējami, nevis utopiski.
Grāmatā ir aprakstīts, kā bērns veidojas par garīgu būtni un kāda ir pieaugušā loma šai procesā. Vecumposms, par kuru tiek runāts, ir no bērna ieņemšanas brīža līdz aptuveni skolas vecumam. Lai arī grāmatā ir ļoti daudz filozofisku domu pavedienu, tikpat daudz ir arī praktisku piemēru un padomu, kā aprakstīto saskatīt bērnos.
Mums, pieaugušajiem (vecākiem, vecvecākiem, krustvecākiem, pedagogiem), ir jāuzņemas atbildība par bērniem, kuri veidos nākotnes pasauli. Jo paši būsim izglītotāki un mācēsim zināšanas pielietot praksē, jo mūsu bērni būs pateicīgāki, ka spējam viņus saprast, virzīt plašajā pasaulē un atklāt viņos stiprās puses.
Bērnam piemīt prāts, kas spēj absorbēt jeb uzsūkt zināšanas. Viņš spēj mācīties pats un labprāt to arī dara, ja ir nodrošināta piemērota vide un apstākļi. Šobrīd ļoti aktuāla tēma sabiedrībā ir lasītprasme un teksta izpratne, tāpēc šī grāmata būs ļoti vērtīga, jo grāmatas caurviju tēma ir valoda un tās attīstība.
Piemēram, vai zinājāt, ka mācīšanās staigāt ir īpaši nozīmīga prasme ne vien tāpēc, ka tā ir ļoti sarežģīta, bet arī tāpēc, ka tā notiek pirmajā dzīves gadā reizē ar valodas veidošanos un apkārtnes apzināšanos?
Ļoti interesanta man šķita atsevišķa grāmatas nodaļa, kurā tiek apskatīts, cik patiesībā nozīmīgas ir mūsu rokas. Mūsu intelekts ir cieši saistīts ar roku izmantošanu un to, cik prasmīgi mēs to protam. Sīkās motorikas attīstība norisinās līdztekus mentālajai attīstībai. Brīdī, kad zīdainis apzinās, ka viņam ir rokas, viņš cenšas ar tām kaut ko satvert, un jaunā spēja paver plašu pasauli. Tas noved pie nākamās atklāsmes – spēt kaut ko paveikt bez citu palīdzības – tā ir neatkarība.
Montesori pedagoģijas filozofija paredz, ka katrs bērns rada sevi. Pieaugušajiem ir vēlme izdarīt bērna vietā, viņu pamācīt, kā labāk darīt, taču tas bērnam liegs brīvības un apzinātības sajūtu. Esam klātesoši saviem bērniem un ļaujam viņiem baudīt bērnību un iepazīt pasauli jebkurā vecumā!
Noderīgi: janisroze.lv
Montesori, Marija. Absorbējošais prāts. No angļu valodas tulkojusi Karīna Biezā; literārā konsultante Dace Lāže; mākslinieks Rihards Delvers; datografiskais noformējums: Iveta Paegle; priekšvārds: Linda Pavlovska. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 224 lpp. ISBN 9789984236988.
Madara Vīlipa ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.
Comments