"Poļu rakstnieces Olgas Tokarčukas ārkārtīgi skaistajā grāmatā "Pazudusī dvēsele" kāda ārste ļoti nogurušam cilvēkam vārdā Jans, kuram nupat ir uzstādījusi diagnozi – skrējienā pazaudēta dvēsele, – saka tā: "Tas notiek tāpēc, ka dvēsele pārvietojas daudz lēnāk par ķermeni. Dvēseles radušās vistumšākajos laikos, uzreiz pēc Lielā Sprādziena, kad kosmoss vēl nebija uzņēmis tādus apgriezienus un varēja sevi redzēt atpakaļskata spogulī." Vienīgās zāles – mierīgi sēdēt un pacietīgi gaidīt," apskatā par poļu rakstnieces Olgas Tokarčukas grāmatu "Pazudusī dvēsele" (2024) raksta Anna Iltnere. "Grāmata ir silta lūgsna, kas ved pie prāta tikpat nemanāmi, kā to pieprot vien vecāsmammas un izcili mākslas darbi. "Pazudusī dvēsele" ir grāmata–mākslas darbs, ko radījusi Nobela prēmijas literatūrā laureāte Olga Tokarčuka un latviski tulkojusi Ingmāra Balode. Taču vienlīdz spēcīgs ir poļu mākslinieces Joannas Konseho ieguldījums – grāmatas gaitā ilustrācijas iedarbojas teju terapeitiski un uz beigām sāk iztēlē smaržot pēc pelargonijām."
Ingmāra Balode ir latviešu dzejniece un tulkotāja, studējusi poļu valodu un kultūru Latvijas Kultūras akadēmijā. Kā raksta portāls Literatura.lv, Balode aktīvi iesaistījusies Latvijas literatūras dzīves veidošanā – darbojusies Radio NABA raidījumā "Bron-Hīts", bijusi interneta žurnāla "Satori" un apgāda "Mansards" redaktore. Darbīga un godalgota 20. un 21. gadsimta poļu dzejas un prozas tulkotāja. Pateicoties viņai, latviski lasāmi tādi ievērojami autori kā Hanna Krāla, Mikolajs Ložiņskis, Dorota Maslovska, Slavomirs Mrožeks, Ādams Zagajevskis un citi. Latviešu dzejā debitējusi 2007. gadā ar krājumu "Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli", gan šīs, gan 2012. gadā publicētais krājums "alba" ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu. 2020. gadā iznāca dzejas krājums "Dzejoļi pēc mūsu ēras".
Literatūras ceļvedis aicināja Ingmāru Balodi pastāstīt vairāk, kā ritēja darbs pie grāmatas tulkošanas. Paldies par intervijai veltīto laiku!
Kā radās ideja tulkot šo darbu un vai Jums bija interesanti to darīt?
Uzzinot, ka Olgai Tokarčukai ir arī bērnu grāmata, piedāvāju to Jāņa Rozes apgādam, ar kuru tobrīd sadarbojos, tulkojot citu darbu bērniem. Protams, ka bija interesanti redzēt, kā stāstu un romānu autore sper pirmos soļus literatūrā, kas pamatā domāta bērniem, reizē
neatsakoties no savām lielajām tēmām, tostarp dvēseles dzīves pieskatīšanas.
Pastāstiet par tulkotāja darba aizkulisēm – kā īsti notiek šis process?
Tulkotājam ir "jāpieslēdzas" autora valodai, domas plūdumam, jāieiet tajā pašā sajūtā un jāpadod tā tālāk mērķa valodas – latviešu – lasītājiem ar vislabākajiem atrodamajiem līdzekļiem.
Procesa notikšana ir tikpat vienkārša, cik sarežģīta – kad domapmaiņas process par grāmatu ir aizvests līdz jāvārdam no izdevēja, tulkotāja un grāmatas tiesību turētāja (autora) puses, tad tulkotājs sēžas pie datora un rakstāmgalda un jau vairākkārt izlasīto un iemīļoto darbu tulko latviešu valodā, mēģinot vismaz uz mirkli norobežoties no visa cita, arī bērnu klaigām fonā vai kaķa staigāšanas pa galdu, lai tikai būtu patiešām tandēmā ar tulkojamo darbu.
Kas bija grūtākais, tulkojot šo grāmatu?
Patiesībā grūtākā izvēle bija nosaukuma atveidojums – pazaudētā vai pazudusī, gramatiski bez plašāka konteksta šo poļu vārdu var tulkot abējādi. Arī poļi, reizumis citējot šo nosaukumu, kļūdās un samaina abus vārdus vietām, te pazudusi, te pazaudēta, apmaldījusies dvēsele. Atšķirība ir neliela, tomēr jūtama. Liekot lietā visu autores izvēlēto asociāciju lauku, paliku pie pazudušās dvēseles – jo dvēseles gaitas, nevis cilvēka kļūda vai nevērība šajā grāmatā ir no svara.
Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata nu ir iznākusi?
Patiess prieks, ka apgādam izdevies tikpat skaisti pārnest grāmatas dizainu; ilustratores Joannas Konseho darbs veido vismaz vēl vienu lasījuma ceļu, arī – ceļu lasītāja dvēselei pie cilvēka. Šī ir grāmata, kur teksts un attēls ir neatraujamas vērtības.
Ko Jūs kā tulkotājs meklējat un novērtējat citu autoru grāmatās?
Patiesumu, iedziļināšanos tematos, kas pieminēti pat “otrā vai trešajā plānā”, kā arī to, ka vēl bez talanta un darba jūtu autora aizrautību, degsmi. Par laimi, grāmatas rakstīt ir pietiekami neizdevīgi, lai to darītu aiz ieraduma vai garlaicības, tāpēc starp savām izvēlēm no citu autoru veikuma nevarētu nosaukt daudzas, kurām šīs degsmes un aizrautības būtu trūcis.
Ja jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc?
Šis ir jautājums, no kura baidās katrs rakstošs un lasošs cilvēks. Neiespējamā misija, kā saka, tāpēc ir neiespējama, ka to nav iespējams izpildīt. Dainu sējumus, bet kā tad vienu? Apolinēra dzeju? Visu Skujenieku vienā sējumā (tāda nav)? Ulža Bērziņa dzejoļus (vismaz daudzi no tiem ir vienā sējumā)? Vinniju Pūku vai Pepiju Garzeķi? Izvēle šausmīgāka par šausmīgu. Varbūt paturētu grāmatu valodā, kuru knapi zinu, un radītu tās tulkojumu savā prātā latviski, caur pūlēm šo to iemācoties?
Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām?
Man bibliotēkas ir svarīgas pat tad, ja kādubrīd nekas no tām nav steidzami vajadzīgs. Apmēram tā, kā svarīga ir tīra dzeramā ūdens pieejamība. Nozīme, protams, ir liela un daudzveidīga, daudz arī sentimentālu atmiņu par mazām bibliotēkām Latvijā vai Polijā, kur atrodu kaut ko, ko grūtāk paņemt rokās lielajās bibliotēkās nozīme arī pieticības audzināšanā – ja šis viss ir jau sarakstīts un lasāms, tad ko es tik vērtīgu varu uzrakstīt un iztulkot, lai tam būtu jēga nostāties plaukta galā?
Trīs ašie:
Lasīt grāmatas: drukāti vai digitāli?
Drukātas.
Peldēt jūrā vai baseinā?
Jūrā.
Grāmata, kino, teātris vai koncerts?
Atkarībā no tā, cik ilgi šodien jau sēdēts pie teksta. Bet augšgalā izvēļu skalā vissūrāk cīnās laba grāmata un labs kino.
Paldies!
Olga Tokarčuka. Pazudusī dvēsele. Ilustrāciju autore Joanna Konseho; no poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode; literārā redaktore Inga Karlsberga. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 45 lpp. ISBN 9789984239880.
Opmerkingen