"Laima Vince ir dzimusi 1966. gadā Ņūdžersijā (ASV) lietuviešu ģimenē, viņas vectēvs, būdams jauns diplomāts neatkarīgās Lietuvas Ārlietu ministrijā, ieradās Amerikā 1936. gadā. Laima Vince ir rakstniece, literatūras pētniece un aktīvi iesaistās lietuviešu diasporas dzīvē Ziemeļamerikā. Vairākus gadus ir dzīvojusi Lietuvā un 2022. gadā Viļņas universitātē ieguva humanitāro zinātņu doktora grādu. Rakstniece ir vairāk nekā divdesmit grāmatu autore, saņēmusi Amerikas Dzejnieku akadēmijas balvu dzejā un daudzus citus nozīmīgus apbalvojumus," grāmatas apskatā par autori stāsta Elvis Friks. "Monogrāfija “Vanished Lands: Memory and Postmemory in North American Lithuanian Diaspora Literature” (“Zudušās zemes: atmiņa un pēcatmiņa Ziemeļamerikas lietuviešu diasporas literatūrā”) sniedz būtisku ieguldījumu Baltijas diasporas literatūras pētniecībā."
"Literatūras ceļvedis" izsaka pateicību Laimai Vincei par atsaucību un veltīto laiku sarunai.
Kā pie Jums ieradās grāmatas ideja?
Manas akadēmiskās monogrāfijas "Zudušās zemes" pamats ir mana disertācija humanitāro zinātņu nozarē Viļņas Universitātē. Tomēr, lai būtu pavisam godīgi, ideja uzrakstīt šo grāmatu man bija jau ļoti sen, iespējams, kopš sešpadsmit gadu vecuma, kad devos uz toreizējo Rietumvāciju, lai mācītos Lietuviešu vidusskolā, kas bija pēckara Lietuviešu ģimnāzija, kādas tika izveidotas pārvietoto personu nometnēs. (Starp citu, Aukstā kara gados Vācijā latviešiem bija līdzīga ģimnāzija.) Tajā laikā Lietuviešu vidusskola bija vienīgā skola ārpus padomju okupētās Lietuvas, kurā skolēni varēja mācīties gan lietuviešu, gan vācu valodā un iegūt vidusskolas diplomu. Tā kalpoja arī kā Rietumeiropas lietuviešu kultūras centrs. Šajā vidē es ļoti reāli iejutos pārvietoto personu vidē valstī, kur tik daudzi no viņiem pirmo reizi atrada patvērumu. Atceros, ka skolas noliktavā atradu kasti, kurā bija memuāri par pārvietoto personu ceļojumiem no Lietuvas pa Eiropu – es tos čakli lasīju un sāku aptvert, ko bija piedzīvojušas manu vecāku, vecvecāku un vecvecvecāku paaudzes.
Mans tēvs bija pārvietotā persona. 1944. gadā viņš kopā ar ģimeni aizbēga no Lietuvas, kad kāds kaimiņš brīdināja, ka viņu vārdi ir 1941. gada deportāciju sarakstos. Mans vecvectēvs, profesors Jurgis Čiurlys, Lietuvas starpkaru neatkarības gados bija strādājis Satiksmes ministrijā pie Lietuvas dzelzceļa sistēmas izveides (vēlāk dzīvē viņš bija Baltijas Universitātes inženierzinātņu profesors Hamburgā). Mana vecmāmiņa Elena Bilminiūtė Čiurlienė bija koncertmeistare Sanktpēterburgas konservatorijā un pasniedza Kauņas konservatorijā. Šīs profesijas, kas saistītas ar kalpošanu Lietuvas valstij, un viņu kā inteliģences pārstāvju statuss nostādīja manus vecvecvecvecākus padomju karaspēka apšaudē, un 1944. gada otrās padomju okupācijas laikā ģimenei nācās bēgt uz sabiedroto teritorijām Rietumvācijā un Austrijā.
Mans vectēvs, vēstnieks Anicets Simutis, un mana vecmāmiņa Janīna Čiurlytė Simutienė 1936. gadā ieradās Ņujorkā, kur mans vectēvs trīs gadus ieņēma diplomātisko amatu Lietuvas ģenerālkonsulātā Ņujorkā. Kad sākās Otrais pasaules karš un Padomju Krievija okupēja Lietuvu, viņš kļuva par diplomātu trimdā, apņēmības vadīts panākt Lietuvas neatkarību. Viņš un mana vecmāmiņa atgriezās Lietuvā tikai 1991. gadā – viņu trimda bija ļoti ilga. Varētu teikt, ka es piedzimu šajā lietuviešu diasporas pasaulē, tāpēc man, protams, bija interesanti uzzināt ko vairāk. Līdz brīdim, kad 1988.–1989. gadā devos uz Lietuvu studēt Viļņas Universitātē, lietuviešu diaspora bija vienīgā Lietuva, ko līdz tam pazinu, augot kā amerikāniete.
Tad kāpēc es vēlējos par to uzrakstīt grāmatu? Lai gan diasporas vēsturei veltīju vairākas nodaļas, lai liktu pamatus literārajai analīzei grāmatā "Zudušās zemes", rakstot to, mani patiešām interesēja tieši psiholoģiskā ietekme uz pārvietoto personu pēcnācējiem un holokaustā izdzīvojušajiem Lietuvas ebrejiem, kas sasnieguši pilngadību sabiedrībā, kas veidojusies ap kultūras atmiņas konstrukciju. Šajā grāmatā es nerekonstruēju lietuviešu diasporas vēsturi (to jau ir darījuši citi), drīzāk caur literatūras prizmu, īpaši caur memuāriem, es analizēju psiholoģiskās, kultūras un emocionālās sekas, ko rada starppaaudžu trauma, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē. Mani interesēja, kāpēc tik daudzi Ziemeļamerikas lietuviešu izcelsmes rakstnieki, kuri dzimuši ASV un Kanādā, savos darbos ir aizrāvušies ar lietuviešu vēstures un kultūras traumu aprakstīšanu. Es zināju, ka daudzi otrās un trešās paaudzes lietuviešu diasporas rakstnieki raksta postmemuārus, romānus, lugas un dzejoļus, un, rakstot "Zudušās zemes", es vēlējos noskaidrot, kāpēc.
Ir vēl viens iemesls, kāpēc es uzrakstīju šo grāmatu. Pirms nacistu okupācijas (1941–1944) Lietuvā dzīvoja daudz lietuviešu ebreju, kuri bija integrējušies tā laika lietuviešu sabiedrībā. Deviņdesmit pieci procenti Lietuvas ebreju tika traģiski nogalināti holokausta laikā. Visa kultūra, kas Lietuvā bija uzplaukusi 600 gadu garumā, tika iznīcināta dažu gadu laikā. Līdztekus to lietuviešu stāstu izsekošanai, kuri bija padomju okupācijas upuri, es grāmatā pētu arī Lietuvas ebreju, viņu pēcteču pieredzi un gan vainīgo, gan upuru pēcteču pārdomas.
Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat Jūs?
Protams, rakstot akadēmisku grāmatu, pētniecība ir būtiska rakstīšanas procesa daļa. Sākotnējā posmā es pēc iespējas vairāk lasu, rakstu piezīmes, rakņājos arhīvos un citos resursos. Man etnogrāfija ir būtisks instruments, rakstot par cilvēku dzīves pieredzi. Grāmatā "Zudušās zemes" es veicu padziļinātas intervijas ar rakstniekiem, kuru darbus analizēju grāmatā, ar holokaustā izdzīvojušajiem, ar nedaudzajiem vēl dzīvajiem pārvietotajiem cilvēkiem (intervēju bijušo pārvietoto personu Daļu Augūnu, kurai intervijas laikā bija 100 gadu!). Tomēr patiesā rakstīšanas kvalitāte ir tā, kas galu galā padara grāmatu veiksmīgu un lasāmu.
Es ļoti ticu tam, ka ir svarīgi katru dienu noteiktā dienas laikā tikties ar savu zemapziņu un uzsākt rakstīšanas procesu. Man patīk rakstīt agrās rīta stundās, kad mans prāts ir visaktīvākais. Agrīnajos melnrakstos es pierakstu visu, kas man ienāk prātā, visas sakarības, atziņas, pārdomas, faktus un izdomājumus. Pēc tam es atgriežos un diezgan daudz pārstrādāju, rediģēju un pulēju manuskriptu, līdz jūtu, ka tas iegūst grāmatas formu. Varētu iedomāties, ka mans process ir līdzīgs tam, kā tēlnieks strādā pie skulptūras. Jūs sākat ar granīta vai koka bluķi, un apstrādājat to ar kaltu tik ilgi, līdz veidojas forma.
Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu?
Manuprāt, vislielākais izaicinājums šīs grāmatas rakstīšanā bija milzīgā apjoma pētījumu, mutvārdu stāstu un interviju apkopošana. Tāpat man bija jāatrod līdzsvars ar savu atmiņu analīzi, par kurām arī rakstīju "Zudušās zemes". Sākotnējā melnrakstā vēlējos iekļaut romānus, īsos stāstus, dzejoļus, bet beigās man nācās koncentrēties uz memuāriem kā žanru, lai gan dažās grāmatas vietās es atsaucos arī uz citiem literatūras žanriem un iekļauju piemērus. Es vienkārši nevarēju atturēties! Tēma ir tik plaša, un ir tik daudz priekšvēstures, kas jāveido, lai varētu sākt rakstīt nodaļas, kurās tiek analizēti memuāri. Tikai sestajā nodaļā sāku analizēt faktiskos literatūras darbus. Šķiet, ka man pagāja ļoti ilgs laiks, lai līdz tam nonāktu. Tomēr es zinu, ka Apvienotajā Karalistē, ASV, Kanādā un citur Rietumos padomju Krievijas okupācijas dēļ, Baltijas valstīm uzspiestās izolācijas un cenzūras dēļ paaudzēm cilvēku nav nekādu zināšanu par padomju okupācijas laiku, par masveida nevainīgu lietuviešu, latviešu un igauņu deportācijām uz Sibīriju, nacistu okupāciju Baltijas valstīs un padomju represijām pret Baltijas valstīm Aukstā kara gados. Tas ir galvenais izaicinājums ikvienam rakstniekam, kurš raksta par Lietuvu, Latviju vai Igauniju Ziemeļamerikas, Lielbritānijas, Īrijas, Austrālijas u. c. auditorijai. Ir jāveido pamats lasītājam, iekļaujot 20. gadsimta vēstures mācību par mūsu vēsturi, kas padomju okupācijas dēļ tika sagrozīta.
Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata ir izdota?
Es lepojos ar to, ka mana grāmata ir godīga un autentiska. Es nedaudz riskēju, ievadā “Okeāns tālu un gadsimts pagātnē” sapludinot savu personīgo pēcatmiņu stāstu ar padomju un nacistu teroru pārdzīvojušo pirmās paaudzes rakstnieku memuāru vēsturi un analīzi, kā arī otrās un trešās paaudzes Ziemeļamerikas lietuviešu un Lietuvas ebreju izcelsmes rakstnieku pēcatmiņu memuāru analīzi. Šajā grāmatā es cenšos paveikt daudz, bet man šķiet, ka tēmu un vēstures sintēze ir veiksmīga. Līdz šim esmu saņēmusi pozitīvas atsauksmes no lasītājiem. Tas man liek domāt, ka esmu paveikusi savu rakstnieka darbu.
Ko Jūs kā rakstniece meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās?
Es lasu tik daudz, tik daudzos žanros un trīs dažādās valodās (angļu, lietuviešu, vācu), ka novērtēju dažādus dažādu grāmatu veidu aspektus. Un tas mainās līdz ar vecumu. Bērnībā lasīju visus angļu, amerikāņu un krievu klasiķus un baudīju stāstus, sižetus, varoņus. Arī šodien, kad vienkārši vēlos ļauties labai lasīšanai, es atgriežos pie Džeinas Ostinas, Emīlijas Brontē, Čārlza Dikensa darbiem vai Viljama Šekspīra sonetiem. Tā ir literatūra, ar kuru es uzaugu Amerikā. Un tomēr pēdējos gados es novērtēju dziļu un pamatīgu pētniecību. Es tikko pabeidzu lasīt Catherin Belton grāmatu “Putina cilvēki: kā KGB atguva Krieviju un pēc tam pārņēma Rietumus” ("Putin's People: How the KGB Took Back Russia and then Took on the West"). Autores pētījuma dziļums man šķita apbrīnojams, arī viņas intervēšanas paņēmieni un tas, kā viņa spēja atklāt tik daudzus cilvēkus, kas bija iesaistīti šajā vēsturē, un radīt daudzveidīgu un interesantu vēstures interpretāciju. Šajā grāmatā viņa skaidri un loģiski atveido vēsturi, kuru, man likās, es sapratu, un tomēr uzzināju tik daudz jauna. Vēl viena grāmata, kas mani nesen aizrāva, bija Kathy Hendreson “Mans pazudušais tēvocis: Eiropa, karš un kādas izkliedētas ģimenes stāsti" ("My Disappearing Uncle: Europe, War and the Stories of a Scattered Family"). Šajā dzīvesstāstā apvienoti pētījumi, intervijas, mutvārdu stāsti, ģimenes un personīgās atmiņas, kas lasītāju izved cauri visai Eiropai, un tā ir ģimenes vēstures stāstījums. Mani aizrāva rakstnieces balss, viņas tonis un stils, kas ievelk un liek aizdomāties, ko atklās nākamā nodaļa. Vēl mani dziļi aizkustināja divi ukraiņu dzejnieku kara dzejas krājumi: Halyna Kruk “A Crash Course in Molotova Cocktails” un Yuliya Musakovska “The God of Freedom”, abas izdevusi izdevniecība "Arrowsmith Press".
Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc?
Ak, tik grūts jautājums! Es domāju, ka tā būtu Lietuvas ebreja un amerikāņa Samuel Bak “Painted in Words” (2001), viņa holokausta memuāri. Savā grāmatā veltīju veselu nodaļu, kurā analizēju "Painted in Words". Šie memuāri ir uzrakstīti ar tādu mīlestību, iejūtību un humoru, ka es varētu atkal un atkal atgriezties pie to lappusēm un mācīties no Samuela Baka kā holokaustu pārdzīvojušā un ievērojamā mākslinieka gudrības.
Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām?
Jūs runājat ar sievieti, kura tikko no vietējās bibliotēkas aizņēmās elektrisko velosipēdu un ar to braukā līdz okeānam un bauda dzīvi! Kopš bērnības bibliotēkas ir bijušas mans drošais patvērums, mana mierinājuma vieta, mana piedzīvojumu vieta, mana klusā vieta, kur mācīties un rakstīt, mana kopienas tikšanās vieta. Es mīlu bibliotēkas. Es varētu dzīvot bibliotēkā un būt pilnīgi apmierināta. Manas mājas atgādina bibliotēku, jo man visur ir grāmatas. Es nevaru šķirties ne no vienas. Man vajag, lai grāmatas mani ieskauj, lai es justos piezemēta un pilnvērtīga. Es esmu bezgalīgi pateicīga bibliotēkām, jo tās ir veidojušas mani par tādu cilvēku, kāda esmu šodien.
Trīs ašie:
Rakstīt grāmatas: uz papīra vai datorā?
Es daru abus. Savus pirmos melnrakstus rakstu ar roku piezīmju bloknotā. Uzskatu, ka, rakstot ar roku, uz lapas nonāk tādas atziņas, kas, rakstot uz klaviatūras, varētu tik viegli neizpausties. Rakstīšana piezīmju grāmatiņās man ir ļoti personisks process, un dienasgrāmatas rakstīšana man palīdz izstrādāt idejas. Kad esmu izveidojusi pirmo melnrakstu, pārrakstu to datorā, rediģējot un labojot rakstīšanas gaitā. Te man jums jāatklāj kāds noslēpums... Iespējams, vissvarīgākā mācība, ko iemācījos skolā, bija rakstīt ar rakstāmmašīnu. Savu universitātes izglītību es apmaksāju, strādājot par mašīnrakstītāju. Esmu ļoti ātra rakstītāja. Tāpēc mašīnrakstīšana nepalēnina manu domāšanas procesu, tomēr man patīk piezīmju bloknota un pildspalvas intimitāte un šī smadzeņu un rokas saikne.
Peldēt jūrā vai baseinā?
Es peldos Baltijas jūrā Lietuvā, lai cik auksts būtu ūdens. Es peldos arī Atlantijas okeānā. Man ir paveicies, ka Amerikas Savienotajās Valstīs es dzīvoju Meinā, netālu no Atlantijas okeāna, bet Lietuvā dzīvoju netālu no Baltijas jūras. Smaržas un sajūtas, kas rodas, peldoties sālsūdenī, nevar atkārtot nevienā baseinā.
Grāmata, kino, teātris vai koncerts?
Viss iepriekš minētais! Jebkura cilvēka gara izpausme mani apreibina.
Laima Vincė. Vanished Lands: Memory and Postmemory in North American Lithuanian Diaspora Literature. Oxford, Berlin, Bruxelles, Chennai, Lausanne, New York: Peter Lang, 2023. 536 pages. ISBN: 9781803740256.
Comments