Māris Rungulis ir viens no populārākajiem latviešu bērnu un pusaudžu dzejniekiem un rakstniekiem, žurnālists un redaktors, raksta vortāls Literatura.lv. Bijis bērnu žurnālu "Zīlīte" un "Ezis" redaktors. Vairākkārt ieguvis Jāņa Baltvilka balvu, saņēmis Latvijas literatūras gada balvu, Pastariņa prēmiju, Lielo lasītāju balvu, Bērnu žūrijas balvas u. c. apbalvojumus.
Vairākām jauno lasītāju paaudzēm Māra Runguļa gatavotie spoku stāstu krājumi ir vienas no pirmajām spilgtajām baidīšanās pieredzēm, lasot grāmatas. Kam neaizmirstams ir skeletiņš aiz ķieģeļu sienas, kam Kristiana Brektes ilustrācijām rotātie vāki.
Noslēdzot "Literatūras ceļveža" zemliku mēnesi, aicinājām Māri Runguli pastāstīt par bailēm un baidīšanos, no kā jaunieši baidās šodien un kāpēc joki un spoki iet roku rokā? Sirsnīgs paldies autoram par intervijai atvēlēto laiku!
Vai jums patīk spoku stāsti? Kāpēc?
Pie skaidras un nepārprotamas atbildes uz šo jautājumu ceru nonākt, atbildot tālāk.
Kā savulaik tapa Zīlītes bibliotēkas krājums “Spoku stāsti”?
Šeit jāatkāpjas kādu solīti atpakaļ. Nāku no Liepājas – no Lietuvai tuvās Dienvidkurzemes pilsētas, kur krustojušies dažādu tautu ceļi. Arī šo tautu valodas un folklora. Manos skolas gados, vēlās stundās atgriežoties no rudens ekskursijām, dažādi stāsti kā no pārpilnības raga bira pār mani un kairināja iztēli. Protams, tādos gadījumos arī es centos neatpalikt no citiem un stāstīju visu, ko vien biju dzirdējis. Un dzirdējis es biju diezgan daudz, jo mans paps Pēteris Rungulis (bērnības vārdā Arvīds) savos skolas gados, dzīvojot Igaunijas pierobežā, Valkas pusē, Folkloras krātuves uzdevumā bija vācis buramvārdus, teikas, pasakas un arī spoku stāstus. Tos es nebūt neslēpu no saviem skolas biedriem un ar tiem dižājos.
Vēlāk, kad jau bija izdotas manas pirmās dzejoļu grāmatiņas bērniem, bieži tiku aicināts uz skolām. Dažkārt nācās uzstāties pārpildītās zālēs, kur, tikai skaitot paša dzejoļus, bija diezgan grūti noturēt klausītāju uzmanību. Tad ņēmu talkā vai nu skaitāmpantus vai spoku stāstus un lūdzu arī klausītājus dalīties ar savējiem. Tā mana kolekcija paplašinājās. Vēl pēc dažiem gadiem sāku strādāt žurnāla “Zīlīte” redakcijā un tur izveidoju pāris spoku stāstu publikācijas. Nu jau plata bērnu folkloras straume vai ik dienas piepildīja redakcijas pasta kastīti. Kad 90. gadu sākumā redakcijām piešķīra tiesības izdot arī grāmatas, mums ar kolēģi Jāni Baltvilku lielu šaubu nebija – ir jāsāk ar “Spoku stāstiem”, kuriem to neaizmirstamo sarkano vāku un ilustrācijas uzzīmēja māksliniece Anita Kreituse kopā ar savu meitu Annu Martu.
Bet sarkano “Spoku stāstu” radītais vilnis tik ātri vis nenoplaka. Nu jau skolās man bieži dāvināja biezas mapes ar pašu skolēnu vai skolotāju savāktajiem stāstiem. Kad 1991. gadā Dzejas dienās ciemojos dzimtajā Liepājā un uzstājos Metalurgu kultūras pils lielajā zālē, gandrīz katram sēdošajam rokās bija šīs grāmatas eksemplārs. Un mums kā redakcijai nekas cits neatlika, kā vien turpināt spoku stāstu izdošanu. Pēc gada iznāca otrais krājums “Spoku un joku stāsti”, bet 1996. gadā “Zīlītes bibliotēkas” trešais krājums “Joku stāsti”.
Kādus desmit gadus vēlāk, kad šīs grāmatiņas bija jau nolasītas driskās, bibliotekāru mudināts, es vēl izveidoju bērnu folkloras izlasi “Kungu kapsētas spoks”, kur bija apkopoti 150 spoku stāsti, bet tos jau izdeva “Pētergailis”.
Vai baidīties ir labi?
Baidīšanās ir dabas dots mehānisms, lai piesargātos no svešā, nesaprotamā un nezināmā, kas var apdraudēt dzīvās būtnes eksistenci. Kas dabā ir uzmanīgāks un piesardzīgāks, tas dzīvo ilgāk... Vai dzīvās dabas mehānismi 1:1 ir attiecināmi uz cilvēku sabiedrību, tas jau ir cits jautājums.
Baidīšanos no spokiem var uztvert arī kā baidīšanos no nāves. Kad veidoju pirmo spoku stāstu krājumu, es daudz par to domāju un grāmatiņai pat uzrakstīju pēcvārdu vecākiem, liekot tam virsrakstu “Zāles pret bailēm”. Tur vairākos punktos centos klasificēt šos bērnu vidē tik populāros stāstus un paust viedokli, ka bērni intuitīvi ļoti tiecas pēc izbaidīšanās un izšausmināšanās, lai atbrīvotos no smagā baiļu sloga, kas viņiem vēl nepazīstamajā pasaulē liekas uzglūn no visām pusēm. Vēl labāk, ja no baiļu sloga atbrīvojas nevis vienatnē, bet kolektīvi un, skudriņām pa muguru skraidot, tomēr nepārtrauc stāstīt un klausīties tos pašus, kā bērni saka, bailīgos spoku stāstus.
Jūsu radošās darbības laikā ir izaugušas vairākas jauno lasītāju paaudzes. Vai mainās tas, no kā bērni un jaunieši baidās?
Veicu nelielu aptauju par mūsdienu situāciju starp labi pazīstamiem zēniem Ogres pusē. Nekas daudz un radikāli nav mainījies. Tam grūti noticēt, bet vairāk par izsmiešanu sociālos tīklos bērni baidās no skolotājiem. Kad aptuveni pirms 35–40 gadiem pierakstīju savus pirmos, pašsavāktos spoku stāstus, ik pa laikam skolotāji arī tad parādījās kā “tumšie” tēli. Kāpēc tā vēl notiek mūsdienās, lai nu mēģina saprast sociologi, psihologi un paši pedagogi, protams. Vēl manā baiļu topā ir slikti sapņi par bojā gājušu ģimeni (iespējams, redzēto filmu iespaids) un šausmenes – filmu žanrs kā tāds (liekas, ka esmu aptaujājis ļoti emocionālus bērnus).
Vai pats esat pieredzējis spoku?
Paturu šo jautājumu kā trumpi rokā, kā circeni azotē. Lai intriga saglabājas.
Kāpēc bailes un smiešanās – jo īpaši bērniem – nereti iet roku rokā?
Manuprāt, pavisam īsi un vienkārši: smiekli mazina un neitralizē bailes.
Šo principu: bailes (it kā baigus notikumus) pārvērst smieklos, esmu izmantojis itin bieži – gan kārtojot bērnu spoku stāstu krājumus, gan pats rakstot folklorā un dažādos nostāstos balstītās Pārupes cikla visas trīs grāmatas: “Pastaiga mirušo pilsētā”, “Trīs nāves Mārtiņdienā” un arī pēdējo “Asins lietus”.
Šo izdevumu lasītājiem no bailēm pie smiekliem vieglāk nonākt ļoti palīdzēja izdevniecības “Liels un mazs” katras grāmatas noformējums un mākslinieks Kristians Brekte. Viņa groteski veidotās grafikas jau uzreiz brīdināja – pārāk nesabīstieties, viss ir tik briesmīgi vienīgi tāpēc, ka beigās būs jāsmejas, noteikti būs jāsmejas.
Kāda loma jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Vai jums nav bail no tā, ka bērni lasa arvien mazāk?
Jā, pieņemu, ka “viedtālruņu un ekrānu paaudzes” bērni un pusaudži, salīdzinot ar n-tajiem gadiem pirms datorus nebija iespējams nēsāt līdzi kabatā, grāmatas papīra formātā izvēlas mazāk. Bet, lai apgalvotu, ka skolnieki grāmatas vispār vairs nelasa, man īsti nav mērauklas un atskaites punkta.
No pieredzes zinu, ka daudz kas ir mainījies.
Vairs nevar ierasties skolā, lai uzstātos, pie pilnīgi nesagatavotiem klausītājiem un konkrētās literārās tikšanās vadītāja, kas pats no uzaicinātā autora neko nav lasījis. Ja iepriekš kāds skolotājs vai bibliotekārs ir darbojies ar potenciālajiem klausītājiem, saruna vai kādu tekstu lasījumi izvēršas interesanti abām pusēm.
Nenoliedzami, ka pusaudži ir bijis “ciets rieksts” visos laikos, jo viņu dinamiskajā attīstībā dzīve sniedz vairāk piedzīvojumu, pārsteigumu un emociju nekā literatūra. Bet arī tas ir pārvarams, saprotot viņu pārejošās īpatnības.
Tad vēl grāmatu tirgus ir ļoti mainījies. Grāmatu ir vairāk, tirāžas mazākas, toties paši izdevumi skaistāki, daudzveidīgāki un dārgāki.
Pats esmu uzaudzis bibliotēkā – dzīvoklī, kura sienas sedza grāmatas. Papa ilgus gadus vākti, dažādu apgādu izdevumi. Man augot, guļamvieta un kājas neglābjami vienmēr atdūrās pret kādu plauktu. Tolaik lasīju visu, ko tik dabūju rokā un vēlējos. Katru dienu vai vakaru. Vakaros noteikti. Grāmatas bērniem un grāmatas pieaugušajiem – tāds dalījums mūsmājās nepastāvēja. Tad vēl tēvs ik pa laikam ieteica kaut ko izlasīt no tā, kas bija atstājis iespaidu uz viņu pašu. Lasīju arī to, bet ne viss man likās interesants. Bet tik un tā blakus sētā dzīvoja kāds puika, kuram tuvākajā bērnu bibliotēkā vairs nebija ko darīt, jo viņš visas grāmatas latviešu valodā tur bija izlasījis. Es tam lāgā neticēju, un reiz kopā ar viņu devos uz to bibliotēku pie Jaunliepājas tirgus. Bibliotekāre, kaimiņpuiku jau durvīs ieraudzījusi, uzreiz sauca:
“Andrīti, draudziņ, mums nav nekā jauna! Tev vēl drusku jāpaciešas.”
“Tad es ņemšu vēl kādas grāmatas no tās krievu fantastu sērijas”. Andris tukšām rokām no bibliotēkas laikam projām nekad negāja.
Apmēram tajā pašā laikā, kad beidzu 4. klasi, nedēļā pirms vasaras brīvdienām pēkšņi atklājās, ka viena mana klases biedrene nemaz nemāk lasīt. Kā viņa skolā tik tālu bija tikusi?
Vai top kāds jauns spoku stāstu krājums?
Ar Pārupes cikla trīs grāmatām visas savākto un iecerēto sižetu rezerves ne tuvu neesmu izsmēlis, bet, atklāti sakot, man pašam ir zudusi interese tādā pašā formā turpināt. Te nu gluži nevietā ir jāatzīstas, ka esmu sasodīts reālists, kas folklorā vienmēr saskatījis lielas iespējas reāliem sižetiem piešķirt kādu papildus dimensiju, savīt intrigu ciešāk, lai ilgāk noturētu lasītāju uzmanību.
Ko šobrīd lasāt jūs?
Relatīvi nesen izlasīju Delfīnes de Vigānas romānu “Balstīts patiesos notikumos”. Intas Šmites tulkojums no franču valodas, izdots Jāņa Rozes apgādā. Tas bija īsti man pa prātam – prasmīgi sapiņķerēts sižets ar sirreāliem piesitieniem. Un vēl krimināla intriga klāt. Kā rakstniece romāna sākumā sagrābj lasītāju, tā nelaiž to vairs vaļā līdz grāmatas beigām. Turklāt savu spožumu izrāda visādos veidos – piemēram, ļauj lasītājam ik pa laikam sajusties pat gudrākam par galveno varoni – arī rakstnieci. Vēl tikai jāpiebilst, ka tādas sajūtas pārņem, ja netraucē atmiņas par Stīvena Kinga romānu “Mizerija”.
Salīdzinājumam izlasīju šīs pašas franču autores citu grāmatu “Bērni ir karaļi”. Atsauce uz mūsdienu aktualitātēm. No iegūtās informācijas viedokļa interesanti, bet, manuprāt, bez pirmā, pieminētā romāna spožuma un lidojuma.
Vai jums nav bail būt bibliotēkā?
Neiedziļinoties lasītāju un bibliotēku attiecību niansēs, šo jautājumu es labprāt tulkotu kā atsauci uz Pārupes spoku stāstu cikla trešo grāmatu “Asins lietus”, kas sākas un beidzas ar stāstiem par bibliotēkām, kur spokojas. Abu stāstu impulsi (stāstu aizmetņi) patiešām ir nākuši no divām, dažādām mūsdienu Latvijas bibliotēkām. Arī manā savāktajā folkloras materiālā 90. gados bija vairāki sižeti, kur darbība notiek bibliotēkās vai grāmatas lasot, vai iztēlojoties turpinājumu aprakstītajiem notikumiem. Tas, protams, liecina, ka bērniem grāmatu lasīšana un pārdzīvojumi nebeidzas uzreiz ar pēdējo lappusi. Tas arī paplašina skatu uz lasīšanu vispār. Vienmēr būs kādi, kas lasīs, un citi, kas nelasīs – nu gluži tāpat kā iepriekšējās desmitgadēs un laiku griežos. Savukārt citi sacerēs stāstus, bet vēl citi ar interesi tos klausīsies.
Paldies!
Spoku stāsti: krājums bērniem. Savācis un sakārtojis Māris Rungulis. Rīga: Zīlīte, 1991.
Joku stāsti: krājums bērniem. Savācis un sakārtojis Māris Rungulis. Rīga: Zīlīte, 1996.
Kungu kapsētas spoks: 150 jauni un veci spoku, joku un šausmu stāsti. Krājumu veidojis Māris Rungulis; māksliniece Evija Stukle-Zuitiņa. Rīga: Pētergailis, 2005. 101 lpp. ISBN 9984331474.
Māris Rungulis. Pastaiga mirušo pilsētā: Pārupes spoku stāsti. Mākslinieks Kristians Brekte; redaktore Inese Zandere; dizains: Ūna Laukmane. Rīga: Liels un mazs, 2016. 158 lpp. ISBN 9789934533693.
Māris Rungulis. Trīs nāves Mārtiņdienā. Mākslinieks Kristians Brekte; redaktore Inese Zandere; dizains: Ūna Laukmane. Rīga: Liels un mazs, 2018. 124 lpp. ISBN 9789934574085.
Māris Rungulis. Asins lietus. Mākslinieks Kristians Brekte; redaktore Inese Zandere; dizains: Ūna Laukmane. Rīga: Liels un mazs, 2020. 140 lpp. ISBN 9789934574511.
Comments