"Inese Zandere dēvējama par latviešu mūsdienu dzejas klasiķi un lasītāju atzītu autori. Autores darbiem – gan dzejai, gan prozai – kā bērnu, tā pieaugušo literatūrā jau izsenis piemīt patiesums un izteiksmes precizitāte, spēja uzrunāt tieši un skaidri," apskatā par Ineses Zanderes dzejas un prozas krājumu "Stikla burtnīca" (2024) raksta Agija Ābiķe. "Krājuma nosaukums vedina uz asociācijām ar trauslumu, vārdu un notikumu zūdamību mūžības priekšā. Vienlaikus stikla caurspīdīgums kā īpašība atbalsojas krājuma saturā – atklātībā pret sevi, pasauli un lasītāju, robežšķirtnēs starp saglabāto un zaudēto, dzīvi un nāvi, mūžību un iznīcību."
Lasītājiem piedāvājam iespēju uzzināt vairāk, kā tapa Ineses Zanderes "Stikla burtnīca". Paldies dzejniecei par intervijai veltīto laiku!
Kā pie Jums ieradās grāmatas "Stikla burtnīca" ideja?
Ja ieskatāties grāmatas pateicību sarakstiņā, tur iezīmējas īso stāstu tapšanas biogrāfija – mani aicināja piedalīties gan "Punctum", gan "Satori" festivāli, gan japāņu režisora teātra pastaiga, kurai tapa stāsts "Ti-ti-ti-tā". Arī dzejoļi krājās pamazām, līdz beidzot tam visam radās kopsaucējs, atslēgas vārds – stikla burtnīca, un kļuva skaidrs, ka šoreiz stāsti un dzejoļi apvienojas vienā grāmatā. Varbūt varētu teikt, ka šis kopsaucējs ir trausluma sajūta un vēlēšanās, lai dzīve paliktu nesaplēsta, nesabradāta.
Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat Jūs?
Vienā vārdā varētu teikt – intuitīvi. Taustoties. Reti kad dzejoļu krājumam ir kāds sākotnējs skaidrs mērķis, varbūt izņemot dažas bērnu grāmatas. Vēl es varētu sevi raksturot kā vācēju un krājēju, kas velk alā dažādus sīkumus, rakājas tekstos, atmiņās, faktos, visādās informācijas kaudzēs. Nojauta ir kā tausteklis, kas ļauj savākt lietas, kuras vēlāk izrādās noderīgas.
Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu?
Noticēt, ka nav jāgaida, līdz radīsies vēl kāds lielāks kopums, kurā "Stikla burtnīca" tad varbūt varētu būt tikai viena nodaļa. Ka labāk ir tagad pateikt to, kas sakāms tieši šobrīd, nevis paļauties, ka spēšu uzrakstīt nākotni.
Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata nu ir izdota?
Par Antas Pences izveidoto grāmatas vizuālo tēlu, kas sargā stikla trauslumu.
Ko Jūs kā rakstniece meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās?
Meklēju cilvēku, kurš nespēlējas ar koncepcijām, neizmēģina tūkstoš iespējas, bet raksta to vienīgo, īsto, kas viņš ir.
Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc?
Knuta Skujenieka atdzejotais Eiropas tautu folkloras sējums – tas man ļautu domāt par ļoti daudzveidīgu pasauli, ja arī manējā kaut kādu iemeslu dēļ tiktu tik skarbi ierobežota.
Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām?
Iedvesmojoša un mazliet biedējoša. Par to vislabāk ir pateicis mans varonis arhitekts operas "Iemūrētie" libretā:
"Jūs gribat zināt – kas ir bibliotēka?
Es lūdzu atvainot, ka lekcija būs īsa.
Kas pilsētā reiz bija templis, Dieva nams,
un pils, kas varai uzliek spožas bruņas,
un muzejs, atmiņu un mūzu apdzīvotais,
kas bija augstās skolas –
tiklab senu maldu
un jaunu zināšanu piepildītas,
kas bija laukums vārdam, argumentam,
kas celle vienatnei un pārdomām –
tas viss ir mūsu laikam bibliotēka."
Trīs ašie:
Rakstīt grāmatas: uz papīra vai datorā?
Datorā.
Peldēt jūrā vai baseinā?
Neder. Ezerā.
Grāmata, kino, teātris vai koncerts?
Koncerts.
Inese Zandere. Stikla burtnīca. Redaktore Ieva Lešinska; dizainere Anta Pence. Rīga: Neputns, 2024. 57 lpp. ISBN 9789934601835.
Comentarios