"Gluži kā pavasarī sprāgst vaļā koku un krūmu pumpuri, gribētos ticēt, ka arī šis, gan satura, gan jo īpaši dizaina ziņā nedaudz neparastais grāmatžurnāls kā pozitīvs sprādziens ir kaut nedaudz pamainījis tradicionālo, ierasto Latvijas izdevēju iespiedprodukciju," apskatā par Luīzes Pastores grāmatžurnālu "Šis ir mans seriāls" (2023) raksta Madara Vīlipa. "Jaunais grāmatžurnāls ir unikāls, līdz šim reti redzēts izdevuma formāts. Ilustrācijas un attēlu kolāžas liek pakavēties lappusēs iespējami ilgāk, jo vilina tās pamatīgi izpētīt – atminēties vai no jauna uzzināt, kā jaunieši ģērbās aizvadītā gadsimta nogalē, kāda bija frizūru mode, kas vēl deviņdesmitajos gados bija populārs un moderns."
Luīze Pastore ir latviešu bērnu grāmatu rakstniece, kuras paveikto darbu sarakstā ir daudzas godalgotas grāmatas. Virkne bērnu ir iemīļojuši viņas grāmatu sēriju "Mākslas detektīvs", kā arī pilnmetrāžas animācijas filmu "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi", kas tapusi pēc Pastores grāmatas "Maskačkas stāsts" motīviem. Grāmatžurnāls "Šis ir mans seriāls" ir autores pirmais darbs jauniešu auditorijai.
Paldies Luīzei Pastorei par intervijai veltīto laiku!
Kā pie Jums ieradās grāmatas ideja?
“Šis ir mans seriāls” ir daļēji autobiogrāfisks stāsts, kas aizšķīlās no kauna un no dusmām par pašas piedzīvoto. Jo sevišķi svarīgs bija tieši kauns – emocija, kas ļauj radīt atklātu, godīgu stāstu. Tomēr man bija svarīgi neiekrist sevis žēlošanas lamatās, tādēļ ar nolūku radīju galveno varoni gandrīz pretēju tam, kāda pusaudžu gados biju es, un mežonīgo deviņdesmito robežu pārkāpšanas rādīju ar iespējami lielāko vieglumu un humoru, kādu vien varēju panākt.
Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat Jūs?
Pati sev par pārsteigumu esmu tikai nesen atklājusi, ka visas manas grāmatas ir balstītas patiesos notikumos, par reāli eksistējošām vietām vai vēsturiskiem personāžiem. Tāpēc lielāko rakstīšanas procesa daļu man aizņem tieši “nerakstīšana” jeb domāšana, reālo faktu un materiāla vākšana, apgūšana un pārstrādāšana. Kad visa tā ir gana, rakstu mēnesi, divus no vietas, lai nepazaudētu konkrētās grāmatas valodas izjūtu, no kuras viegli un vienkārši izšūpoties ārā, ja dzīve ar savu intensīvo būšanu tomēr pārņem un pārraksta radīšanas eksistenci. Kad rakstu, visu šo posmu ar visu savu būtību esmu “tekstā” un varoņu ādās.
Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu?
Tā kā stāstā parādās autobiogrāfiski elementi, varēju kļūt lieki sentimentāla. Vai galveno varoni sargājoša. Vai citus varoņus pati savās dusmās kariķējoša. Grūti bija valdīties un nerakstīt “visu, kā bija”, jo tā vairs nebūtu laba literatūra. Grūti bija arī atkal noķert pusaudzes domāšanu un valodas nianses – lasīju pati savas tīņu gadu dienasgrāmatas un iedvesmojos, un mācījos, kā būtu jārunā un jādomā manai varonei.
Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata ir izdota?
Kad dzirdu no grāmatas galvenās mērķauditorijas – šajā gadījumā, no mūsdienu pusaudzēm – atzinīgus vārdus. Šī ir mana pirmā grāmata pusaudžu auditorijai, bija ļoti bailīgi rakstīt – ja nu neuzķeru mūsdienu jauniešus?
Ko Jūs kā rakstniece meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās?
Labu, aizraujošu stāstu uzrakstīt var daudzi, bet valodas nianses un tēlu dziļumu radīt prot retais. Izciliem autoriem šīs divas lietas padodas un dzimst pašas no sevis.
Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc?
Tūves Jānsones “Vasaras grāmatu”. Tā ir godīga, tajā ir daudz apkaunojoša un neganta savstarpējās attiecībās, vienlaikus tā tomēr ir tik silta un emocionāla. Tā ir grāmata, kas mani saviļņo un aizkustina katru reizi, kad to pārlasu.
Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām?
Es uzaugu vispirms savu vecāku mājas bibliotēkā un, kad visas grāmatas tajā bija izlasītas, dzīvojos sava ciemata – Allažu bibliotēkā. Drīz zināju no galvas arī to, kādas grāmatas un kā izkārtotas ciemata bibliotēkā, bet katrs apciemojums tajā tomēr bija priecīgi satraucošs, jo tā bija vieta, kur es starp “draugiem” – grāmatu muguriņām – kliedēju vientulību. Tagad, kad man pašai ir bērni, mēs esam ļoti bieži viesi sev tuvākajās publiskajās bibliotēkās, kur mani bērni pavada daudzas stundas šo “draugu” klātbūtnē. Viņi gan grāmatas lasa, gan vienkārši atpūšas un rotaļājas bibliotēkā. Man ir svarīgi, ka grāmatas ir daļa no veida, kā atpūsties un kurās iespējams patverties, piemēram, aukstās un nepanesami drūmās ziemas brīvdienās. Man un maniem bērniem iešana uz bibliotēku ir tāds pats rituāls kā citiem – baznīcas apmeklējums.
Trīs ašie:
Rakstīt grāmatas: uz papīra vai datorā?
Uz papīra baudpilni krāt piezīmes, datorā – sviedriem līstot, rakstīt grāmatu.
Peldēt jūrā vai baseinā?
Skatīties uz jūru no kuģa, skatīties uz kuģi no baseina.
Grāmata, kino, teātris vai koncerts?
Vispirms grāmata, tad koncerts, tad teātris un, ja nekā cita nav ko darīt (un arī zāle nopļauta vai sniegs notīrīts), tad kino.
Pastore, Luīze. Šis ir mans seriāls. Māksliniece Rute Marta Jansone; literārā redaktore Ieva Melgalve. Rīga: Aminori, 2023. 110 lpp. ISBN 9789934612350.
コメント