Koks kā iedvesmas un fantāzijas apvīts dabas objekts un ainavas daļa, koks kā materiāls no apaļkoka baļķa mājas sienā līdz pogai pie linu krekla, koks kā cilvēkam līdzvērtīga, pat ar intelektu apveltīta dabas daļa – tik dažādos aspektos koku apcer daudzu nozaru speciālisti Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) sagatavotajā ietilpīgajā rakstu krājumā.
Koks tik daudzos rakursos nevienā izdevumā vienkopus nav līdz šim aplūkots, apliecinot koka kā dabas daļas un tā lietošanas iespēju daudzveidību.
Muzejnieki un vēsturnieki sniedz ieskatu dažādos ar koku saistītos vēstures jautājumos plašā laika griezumā, piemēram, par augu atliekām devona perioda nogulumos. Mazliet romantizētā meža atmosfērā ieved raksti par laukakmeņiem meža ainavā un liecībām par teiksmainajiem svētajiem mežiem, praktiskāk orientē materiāli par ozola koksni, Rīgas mastu šķirotāju amatu, mežu likumdošanu Kurzemes hercogistē, kokapstrādes nozares attīstību no 19. gadsimta līdz mūsdienām, sveķotās koksnes ieguvi. Vairākas publikācijas saistītas ar koka lietojumu latviešu tradicionālajā amatniecībā – saimniecības priekšmetos, krēslos, ragavu sliecēs, vienkoču laivās, apavos un pat apģērbos. Ar rakstu par mūzikas instrumentu izgatavošanu "Kad parasts koks sāk skanēt" ievadīta rakstu virkne par koku dažādās mākslās – pat literatūrā un teātrī.
Publicētajos rakstos vērojama teorētisko pieeju daudzveidība – no tradicionālas līdz avangardiskai, no praktiskas līdz metaforiskai. Ivars Šteinbergs, Liene Rācene-Riekstiņa un Kitija Balcare “apgāž” skatījumu uz kokiem caur utilitātes prizmu. Pētnieki, balstoties mākslas (literatūras, teātra) notikumos, pamato savu viedokli ar Rietumeiropas teorētiskajā literatūrā nostiprinātām ekoatziņām, apvieno konkrēto un teorētisko problēmas tvērumu. Šteinbergs cilvēka centralitātes apšaubīšanu pamanījis un analizē Arta Ostupa dzejā, citas pētnieces pauž radikālākus ekocentriskus uzskatus.
Minētie trīs krājuma raksti par literatūras un teātra tematiku revidē tradicionālos priekšstatus par koka (un dabas kopumā) un cilvēka attiecībām, apšaubot un noraidot antropocentriskos uzskatus par cilvēka vietu dabā un piedāvājot ekocentrisko skatījumu, tie liecina par lielas daļas jaunās paaudzes intelektuāļu raudzīšanos uz dabas objektiem kā cilvēkam līdzvērtīgām būtnēm. Viņu izpratnē arī koks ir dzīvs un apveltīts ar intelektu, ko cenšas pierādīt Rācene-Riekstiņa esejā par mežābelēm.
Tik pamatīga un detalizēta pētījumu virkne par koku liecina, ka mūsdienu cilvēkam koks ir svarīgs kā dabas objekts, iedvesmas un rekreācijas avots, tomēr interesē arī šā materiāla saimnieciska izmantošana, jo "jautājums, kā vide un pieejamie resursi ietekmē cilvēkus, kopienas un pat tautas, ir intriģējis daudzu jomu pētniekus daudzu gadsimtu garumā" (Toms Ķikuts).
Objektīvie un saistošie raksti veidos dziļāku lasītāja izpratni par koka lietojumu, ļaus noraidīt vai akceptēt dabas ekspluatācijas noliegumu, palīdzēs izvairīties no pārlieku polarizētiem uzskatiem mežu, dabas vispār un cilvēka attiecībās.
Koks un cilvēks Ziemeļeiropā no senvēstures līdz mūsdienām. Rakstu krājums. Sastādītāji: Sanita Kalna, Jānis Šabanovs; priekšvārda autors Toms Ķikuts; latviešu teksta redaktore Ilze Antēna; tulkotāja angļu valodā Aija Biezaite. Sērija: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja raksti, nr.31. Rīga: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, 2023. 295 lpp. ISBN 9789984747590.
Lilija Limane ir grāmatniecības pētniece.
Comments