Nezinu, vai kāds tiešām skaita, cik reizes ir pārlasījis kādu sev mīļu grāmatu, taču, kā minēts brazīliešu izcelsmes autores Klarisas Lispektores (Clarice Lispector, 1920–1977) grāmatas “Dzīvais ūdens” (oriģinālā izdota 1973. gadā) Bendžamina Mozera, amerikāņu rakstnieka un tulkotāja, priekšvārdā, tad kāds brazīliešu dziedātājs šo darbu esot izlasījis simt vienpadsmit reižu! Vai to var uzskatīt par ievērības cienīgu rādītāju, lai spriestu par literārā darba kvalitāti, sarežģītību vai jebko citu? Droši vien, ka ne, taču skaidrs, ka Klarisas Lispektores “Dzīvā ūdens” teritorijas nav apgūstamas tikai ar vienu vienīgu lasīšanas reizi. Katru reizi “dzīvais ūdens” noteikti iemirdzēsies citādi, atkarībā no tā, kas tobrīd notiks pašā lasītāja apziņā. Šīs ir ļoti piesātinātas vārdu dzīles ar noslēpumiem un tumsu, kas jāatklāj, jāšķetina un “jāizpeld” tām cauri, nebaidoties samirkt.
Vai tā ir vēstule, dzejolis, eseja, vai tā ir saruna ar sevi, kādu citu vai ar visiem? Robežas šajā darbā nav noteiktas. Arī lasītājam nav iedots pavediens, pie kā pieturēties, nav ne jausmas, kur teksts aizvedīs, jo grāmatu var lasīt no jebkuras vietas, tai nav konkrētas sižeta līnijas vai vēstījuma, kam būtu obligāti jāseko līdzi. “Dzīvais ūdens” ir kā pārsteigums, kas jāatklāj pamazām, nepieciešams ļauties tā plūsmai, ne strukturētai analīzei.
Par ilgi un grūti tapušu darbu Klarisa Lispektore spēj radīt iespaidu, ka tas uzrakstīts neticami viegli. Tās varētu būt tikai nevērīgi uzmestas ikdienas piezīmes un novērojumi par dzīvi. Kā raksta autore, tad “katru sīkumu, kas ar mani notiek, es pierakstu, lai to nostiprinātu” (21. lpp.). Procesi, kas notiek ārpus mums un kas notiek mūsu apziņā, viens otru spēcīgi papildina. Lispektore uzdrīkstas tiem pievērst pastiprinātu uzmanību.
Viņa raksta tā it kā nevarētu apstāties, tekstā smalki sapludinot robežas starp savu iekšējo un ārējo pasauli.
”Dzīvais ūdens” atgādina par lietu netveramo dabu. Par to, ka viss nepārtraukti plūst un mainās, bet šo īso pārtapšanas brīdi gribas apstādināt un tajā būt, taču vienlaicīgi arī spēt to piefiksēt. Lasot šo grāmatu, šķiet, ka laiks brīžiem tajā ticis apzināti palēnināts. Katrs mirklis ir dziļi pārdomāts un izjusts. “Katrai lietai ir mirklis, kurā tā ir. Un es gribu valdīt pār katras lietas IR.” (13. lpp.) Autore iedvesmojas no pašiem mirkļiem un vārdiem, lai turpinātu radīt neatkārtojamas daiļrades kombinācijas vēl instinktīvāk un intuitīvāk.
Klarisa Lispektore pievērš uzmanību mirkļa iedabai, proti, “tam, ko es ietveru sevī un šobrīd pārceļu rakstībā, piemīt izmisums, ka vārdi aizņems vairāk mirkļu nekā skatiena zibsnis” (19. lpp.). Mūsu laika izpratnē mirklis ir ļoti īss. Taču tas aizņem daudz vairāk laika nekā pats notikums, kas var būt biedējoši. Ja nu neizdodas to notvert, pierakstīt vārdos? Ja nu tas aizslīd nepamanīts? Šajā darbā atspoguļotas sarežģītas attiecības ar laiku − pagātni, tagadni un nākotni. “Dzīvais ūdens” reizēm liek noticēt, ka viss notiek vienlaicīgi, konkrēts laiks ir tikai ilūzija. “Es esmu vienlaicīga būtne: apvienoju sevī pagātnes, tagadnes un nākotnes laiku, kas dzirdams pulksteņu tikšķos.” (23. lpp.)
Ko iespējams ieraudzīt dzīvā ūdens atspulgā? Tikai vienmēr mainīgu sevi. Katrs lasītājs šī teksta slāņus piedzīvos un uztvers atšķirīgi.
Lasot šo darbu, vietām piemeklēs kluss un rāms miers, priecīgs saviļņojums, smeldzīgas ilgas pēc tikai kā nojaušama, arī dziļa pateicība, nostalģija un dzīves mīlestība – plašs sajūtu un emociju spektrs. “Dzīvais ūdens” ir noskaņu grāmata. “Vai nākamo mirkli esmu radījusi es? Vai tas veidojas pats no sevis? Elpodami mēs to darinām visi kopā.” (13. lpp.) Un tam nevar nepiekrist.
Noderīgi: aminori.lv / rigaslaiks.lv / punctummagazine.lv
Klarisa Lispektore. Dzīvais ūdens. Tulkojis Edvīns Raups; priekšvārda autors Bendžamins Mozers; priekšvārdu no angļu valodas tulkojusi Jana Bērziņa; literārā redaktore Sigita Kušnere; dizainere Anna Aizsilniece. Rīga: Aminori, 2024. 78 lpp. ISBN 9789934612473.
Raiva Turka ir literatūras blogere.
Comments