“Jebkura grāmata tev dod iespēju paņemt brīdi sev.” (Kaspars Breidaks)
Es ņemu brīdi sev, lai izlasītu Kaspara Breidaka grāmatu “Vētras Monologs”. Un pēc šī brīža jau rakstu par debiju, par drosmi un uzdrīkstēšanos būt, radīt, atklāties. Par autoru, kurš mīl klusumu un vienlaikus izsakās skaļi no daudzām skatuvēm, būdams improvizators un ētera personība, ir pamanāms pasākumos, šovos un radio – tā, lai sadzird daudzi. Bet šoreiz – par Breidaka pirmo grāmatu.
Grāmatu veido autora radīti teksti un fotogrāfijas. Kad lasām, parasti meklējam paralēles, sasaisti, kopīgo ar sevi, sev tuvām, saprotamām izjūtām, notikumiem, ‘’vētrām’’. Tā arī es, lasot šos īsos pierakstus, neviļus meklēju tajos sevi. Saprast – vai rezonē.
Tāpat ir ar fotogrāfijām. Kad fotografējamies kompānijā, tad bildē vispirms atrodam sevi, novērtējam, kā izskatāmies, un tikai pēc tam pievēršam uzmanību citiem. Bet autors ir fotogrāfs, kurš fotogrāfiju redz citādāk. Viņu interesē citi. Fotogrāfijās man pietrūka stāsta. Bez stāsta tās kalpo kā ilustrācija tekstam. Lai gan šādi pasniegt fotogrāfiju ir drosmīgi. Kad bilde ir neliela, tai nav spilgtu krāsu un to vēl salauž grāmatas atvērums.
Uz grāmatas vāka ir foto, kas šķiet amizants un iz ģimenes dzīves, kad tajā ienāk mazi bērni. Un tad es uzzinu fotogrāfijas stāstu un to pašu bildi sāku redzēt citādāk. Stāsts paver jaunas dimensijas, un es ieraugu daudz vairāk nekā tikai parādīts, un saprotu, kāpēc tā un ne citādāk, kāpēc tur un ne citur, kāpēc tas un ne cits.
Autora īsās, klusumā pavadīto brīžu atziņas man sasaucās ar Losjē kustības pausto filosofiju: “Es varētu kaut veselu Bībeli vai Korānu uzrakstīt par to, ko es vēlos. Bet vai tev atrastos laiks to izlasīt? Es veidoju īsus tekstus, tik īsus un uzskatāmus, ka tu pat ar riteni garāmbraucot vari tos pamanīt un izlasīt.” Pateikt svarīgo īsi, lai blakus nav jāliek lappusi garš skaidrojums:
“Mēs nedrīkstam sasalt.
Ikviena dzīvē pienāk brīdis,
kad par savu smaidu ir
jāpacīnās. Tu man – es tev,
palīdzēsim viens otram! “ (132. lpp.)
“Atklātība pret sevi un citiem dara mūs brīvus. Nenovēlu nevienam pašam savā dzīvē būt viesim.” (271. lpp.)
“Neapmierinātība ir pašizdomāta sērga.” (115. lpp.)
(Norādu lappuses, bet diez vai tas palīdzēs ko atrast. To vien jau novērtēju un priecājos par pārsteiguma momentu, ka autors uzdrīkstas lauzt ieradumus un to, kas ir vispārpieņemts.)
Brīdis ar grāmatu pagāja salīdzinoši ātri, bet paspēju sajust to, cik ļoti autors mīl mīlestību, ģimeni, savu valsti, cilvēkus, klusumu un arī savas iekšējās vētras, kuras uznāk, paplosās, nomierinās – līdz nākamajai reizei. Pieņemt tās un doties tālāk.
Kaspara Breidaka kolēģe radio, Sanda Dejus, nesen pašapziņu salīdzināja ar frekvenci. Gribu ideju pārfrāzēt, un frekvenci salīdzināt ar grāmatām. Grāmatas ir kā frekvences, kas rada noteiktu vibrāciju. Neīstā frekvence rada lasītājam nepareizu vibrāciju. Es teiktu, ka, piedzīvojot “Vētras Monologu”, sajutu labas vibrācijas.
Noderīgi: la.lv / janisroze.lv / www.breidaks.lv
Kaspars Breidaks. Vētras Monologs. Grāmatas un vāka dizains: Alans Romanovs. Ādažu novads: Improvised Solutions, 2024. 1 sējums (dažāda lpp. numerācija). ISBN 9789934381164.
Diāna Rudzīte ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra statistikas un datu analīzes eksperte.
コメント