Ingmārs Freimanis. Sirds un mute

Ingmāra Freimaņa debijas krājums “Sirds un mute” apkopo dzejoļus no 2014. līdz 2023. gadam un saista lasītāja uzmanību ar vienkāršu formu un atklātu poētisko intonāciju.

Lakoniskā stila dēļ Freimani pirmsšķietami var noturēt par naivistu, taču jāuzsver, ka šie dzejoļi nerunā par iedvesmas trūkumu, tieši pretēji – par radošumu un dziļāku jēgu, kura steidzīgam lasītājam, iespējams, nav ieraugāma uzreiz. Šīs poētikas iezīme ir asprātīga klišeju apspēle un šķietamas pašsaprotamības apraksti, dažādi esamības paradoksi, par kuriem varētu sacīt – mēs to visu jau sen zinām, kādēļ atgādināt?

Vienā no krājuma dzejoļiem autors raksta:

“Sliktā dzeja ir tāda,

Kuru lasa un cer,

Ka tā drīz beigsies.” (37. lpp.)

Vai sliktā dzeja ir arī šajā krājumā? Te noteikti ir dzejoļi, par kuriem daļa lasītāju apgalvos: “es arī tā varētu”. Varēt gan nenozīmē izdarīt. Freimanis mums parāda gan rutīnu valodas līdzekļu izvēlē, gan dažādas valodas loģikas kļūdas aprobētos izteicienos un iecienītās gramatiskajās konstrukcijās, pieķeršanos frazeoloģismiem vai neoriģināliem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, klasisku parafrāžu apspēli.

Tematiskam vai emocionāli iezīmētam raksturojumam šie dzejoļi gan nepakļaujas, bet interesanta attieksmes kategorija te ir patriotiskais sentiments un tā aktivitātes mērījumi. Kurš valstī mīl visvairāk – vai tas, kuram galdā 9999 ēdieni, “baltajā cukurā mērcēti burkāni, jo cukurs atbruņo” un krējuma josta sarīvēto biešu vidū? Vai arī tas, kurš visniknāk un visvairāk reižu atkārtojis vārdu “Latvija”?

Ja mūsu realitāte pastāv domāšanas, valodas un rīcības robežās, Freimanis tiecas šīs robežas nojaukt un mudina atrast jaunu jēgu. Autors ironiski atspēko mūsdienās aktīvi proponēto veiksmes kultu un produktivitātes jābūtību, saprotamību, skaidrību un panākumus kā pašsaprotamu indivīda vērtības rādītāju.

Uz brīdi mums šķiet, ka lasām kādu tīmeklī sastaptu vieduma skolotāju vai padomdevēju, vai žilbinošu neona reklāmas saukli:

“Būt daļai no pasaules

Ir viegli:

Vajag tikai mēģināt.

Ir viegli būt

Daļai no pasaules.

Pieņem realitāti,

Pieņem sevi,

Atrodi jēgu,

Veido piesaisti.” (34. lpp.)

Autors ironizē par rutīnas spaidiem, kas māc ne tikai neieinteresētus ierēdņus, bet daudzus savu dzīvju misijās apmaldījušos:

“Nu ko, jau otrdiena, nav vēl trešdiena,

Bet es tikai sēžu un smejos.

Vakar jau šķita, ka piektdiena klāt,

Bet šodien jau atkal darbs.

Rīt būs trešdiena, es iznesīšu atkritumus

Baltos un zilos maisos.

Visu dienu cītīgi dzēru ūdeni, visu nakti gulēju,

Pret rītu sapņoju bēdīgu sapni.

Tad pienāca ceturtdiena – mazā piektdiena –

Un tad arī svētā piektdiena.” (47. lpp.)

Kas ir mūsu laimes un vērtības rādītājs? Vai, saskaņā ar dzejoli par žurnālistiem, “uztaisīt suši, ieiet pirtī, redzēt dzīvi”?

Nereti dzejas krājuma autoru un redaktoru (ja viņš vai viņa ir literāts) bieži saista rakstības stilisiskās paralēles. Šis krājums nav izņēmums, tā redaktore ir dzejniece Agnese Krivade un varam priecāties, ka epatāžas līnija uzmirdz jaunākajā latviešu dzejā šī krājuma izskatā.

Ingmāra Freimaņa krājums uzdod daudz jautājumu, rada neērtību, tomēr arī mierina –

mēs neesam nolemti banalitātēm un rutīnas trajektorijām, rast jauno gan dzejā, gan dzīvē ir mūsu spēkos.

Noderīgi: neputns.lv / lr1.lsm.lv

Ingmārs Freimanis. Sirds un mute: dzeja 2014-2023. Redaktore Agnese Krivade; dizains: Anta Pence. Rīga: Neputns, 2024. 69 lpp. ISBN 9789934601934.

Agija Ābiķe ir LNB Komunikācijas departamenta sabiedrisko attiecību vadītāja un literatūrzinātniece.