Ēnas ar zibošām acīm, pie durvīm klauvējoši lejkannu pārdevēji un māja, kurā dzīvo spoki, – oktobris šķiet vispiemērotākais mēnesis, lai runātu par dažādām dīvainām parādībām un sakritībām, kas izraisa izbīli. Grāmata “Spoki pie durvīm neklauvē” drīzāk ir iedrošinājums šajā laikā saglabāt gaišu un pozitīvu uztveri šķietami ikdienišķās norisēs.
Nosaukums rada maldīgu priekšstatu par spocīgiem notikumiem, jo patiesībā lasītājs nokļūs jocīgu pavērsienu virpulī, novērtējot draudzības spēks, kas vairojas, daloties tajā ar citiem, un ko nevajag mēģināt iegrožot vai paturēt tikai sev.
Rosio Boniljas (Rocio Bonilla) ilustrētie dzīvnieki, jo īpaši ar satraukumā plaši pavērtajām acīm, lasītājiem jau ir labi zināmi – iepriekš latviešu valodā ir izdoti arī citi spāņu ilustratores darbi: “Kas ir mīlestība, mazā Mona?”, “Kaimiņi” un “Mans lielais lācis, mans mazais lācis un es”. Grāmatas galvenie varoņi – Lācis un Murkšķis – ir dzīves baudītāji, kuri vēro zaru un lapu debesīs izveidotos zīmējumus, met šautriņas un tēlo lielas zvaigznes. Ilustratores izdoma un rotaļīgā attieksme ir jūtama ikkatrā lappusē, kur var redzēt arī Lāci dejojam baleta dejotāju kārtainajos svārkos un minamies uz velosipēda, kas ir divkārt mazāks par pašu.
Katalāņu autores Eulālijas Kanalas (Eulàlia Canal) uzrakstītie dialogi un izdomātā sižeta attīstība atgādina par ikdienas brīnumiem un mudina raudzīties uz pasauli ar smaidu un zinātkāres pilnām acīm. Murkšķa un Pīles dialogs, piemēram, par (ne)būšanu mājās atsauc atmiņā Vinnija Pūka sarunu ar Trusīti, kurā Pūks, saņēmis atbildi par alas iemītnieku prombūtni, nosprieda, ka “tur tomēr kādam jābūt, jo kas gan citādi man būtu atbildējis, ka neviena nav mājās?”. Pīle gluži kā Vinnijs Pūks nonāk pie līdzīga secinājuma, nesaprotot, kā viņa varēja traucēt kādam, ja mājās neviena nebija. Kamēr Pīle, šādi prātojot, ļauj sniegam sevi apklāt, lēnām pārtapdama par kupenu (kas joprojām ir mana spilgtākā prātā palikusī vizuālā aina), Lācis, pieejot tuvāk draudzenei, viņu atpazīst. Pēc acīm.
“Spoki pie durvīm neklauvē” ir piemērots stāsts tumšajiem rudens vakariem, kad jāpārdomā veidi, kā sasildīt ne tikai ķermeni, bet arī sirdi, kā priecāties un iepriecināt arī iekšējo bērnu.
Kamēr vēl dažas lapas spītīgi turas kokos, ir pēdējais brīdis, lai pievienotos Lācim un Murkšķim debesu zīmējumu vērošanā; iekštelpās allaž ir iespēja dziedāt, dejot vai citādi radoši izpausties, tāpēc atliek vien novēlēt – ar lepnumu un gandarījumu būsim (vai iesākumā vismaz tēlosim) lielas zvaigznes!
Noderīgi: latvijasmediji.eglobuss.lv
Eulālija Kanala. Spoki pie durvīm neklauvē. Ilustratore Rosio Bonilja; no katalāņu valodas tulkojusi Dace Meiere; atbildīgā redaktore Līva Kukle; literārā redaktore Līva Vecvagare; maketētāja un vāka dizainere Daina Vīķele. Rīga: Latvijas Mediji, 2024. 39 lpp. ISBN 9789934293719.
Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.
Comments