Pirmo reizi šī grāmata nonāca manās rokās pirms gadiem trīsdesmit, kad tolaik vēl Latvijas Viļa Lāča Valsts bibliotēka pieņēma lēmumu par Specfonda likvidāciju un grāmatu krātuvē nonāca milzum daudz latviešu rakstnieku grāmatu – starp to autoriem bija mums vēl maz zināmie Anšlavs Eglītis, Gunars Janovskis, Uldis Ģērmanis, Irma Grebzde, Ilze Šķipsna un citi. Nebija jau gluži tā, ka Eglīša vārds šejieniešiem neko neizteiktu – vecajās “Atpūtās” bija nodrukāts romāns “Līgavu mednieki”, tomēr īsta priekšstata par patieso rakstnieka devumu literatūrā nebija. Tāpēc, rodoties iespējai, lasīju kāri un daudz.
Starp citiem izdevumiem bija atrodams arī “Lielais Mēmais: filmu žurnālista piezīmes”, izdots Ņujorkā, Grāmatu Drauga apgādā 1972. gadā. Tajā laikā, proti, 80. gados, jaunatnes vidū bija populāri apmeklēt brīnišķīgos Valentīnas Freimanes un Jura Civjana vadītos kinolektorijus, un šī grāmata bija kā vēlreizēja sastapšanās ar kinopasauli “tur ārā”. Interneta tolaik nebija, mūsu kinoteātros pārsvarā rādīja PSRS un sociālistiskā bloka valstu ražojumus, un vienīgā iespēja uzzināt kaut ko par aktuālajām tendencēm un personībām pasaulē, bija raksti žurnālos, parasti – Maskavas kinofestivālu laikā, bet kino vēstures epizodes bija izlasāmas tikai enciklopēdijās vai retos izdevumos, turklāt limitētās devās un ar neizbēgamo ideoloģisko piesitienu. Tajā pat laikā Anšlavs Eglītis jau ilgus gadus bija Ārzemju žurnālistu apvienības biedrs Holivudā, un tas dāvāja viņam iespēju ik nedēļu noskatīties jaunākās filmas un tikties ar filmu veidotājiem, tādējādi iepazīstot pasaules kinomākslas labāko sniegumu. Lai arī Anšlavs Eglītis apgalvoja, ka filmu žurnālista amats viņam esot tikai patīkama blakus nodarbe, šī grāmata liecina par erudīciju, materiāla pārzināšanu un teicamām novērošanas spējām – īpašībām, kas raksturo augstas klases žurnālistu.
Lasot grāmatas jauno izdevumu ar šodienas skatījumu, vēlreiz novērtēju Anšlava Eglīša inteliģenci, zināšanas un prasmi izteikties vienkārši un skaidri, ar viņam raksturīgo eleganto ironiju. Grāmatas žanru grūti definēt – tajā saplūst kino vēstures īsais kurss, autora biogrāfija un kino personību portretējumi. Un kur te ierindot aprakstu par populārākajiem Rīgas kinoteātriem? (1936. gadā Rīgā vien darbojās 43 kinoteātri! Visā valstī gandrīz 100).
Grāmata sākas ar pirmā kino apmeklējuma pieredzes aprakstu, bet sekojošo nodaļu temati mainās kinematogrāfiskā tempā. Papildus nosauktajam te izlasāma filmu uzņemšanas vēsture Latvijā, sulīgs Holivudas raksturojums, ieskaitot stāstu par Zelta Globusa balvas rašanās pirmsākumiem un kino personību miniportreti. Volfgangs Dārziņš, Pēteris [kā raksta A.E.] Ustinovs, Alfreds Hičkoks, Fellīni, Bergmanis, Kurosava ir tikai daži vārdi no izvēlētajiem. Nodaļa par vācu kino Hitlera laikā liek aizdomāties par radošas personības izvēlēm un likteņiem totalitāra režīma apstākļos.
Īsi sakot – es pat ieteiktu iekļaut šo darbu obligātās literatūras sarakstos – pieņemot, ka tādi kaut kur vēl pastāv.
Eglītis, Anšlavs. Lielais Mēmais: filmu žurnālista piezīmes. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 416 lpp. ISBN 9789934324291.
Elita Vīksna ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozaru informācijas eksperte.
Comments