Pavasarī klajā nākusi vēl viena grāmata, kurai cieša saistība ar “Elles ķēķa” grupējumu. Tās autore ir literāte Mudīte Austriņa (1924–1991). Grāmatu izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds. Šī ir pirmā Austriņas grāmata, kas iznāk Latvijā, un tās sastādītājs, ievada un komentāru autors ir literatūrzinātnieks un dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Grāmatu papildina Austriņas krustmeitas Ilzes Auzeres atmiņu stāsts.
Mudīte Austriņa bijusi gan Gunara Saliņa, gan visa “Elles Ķēķa” mūza. Viņu dzīves ilgu laiku bijušas cieši saistītas, un pēc Saliņa dzejoļu izlases “Apmežosim Ņujorku”, šķita, ka Austriņas darbu izlase ar vasarīgo nosaukumu būtu interesanta lasāmviela. Izlasē iekļauti viņas stāsti, piezīmes par Latvijas apmeklējumiem, atmiņas, pašportreti un sirreālie “baletiņi”.
Austriņa neuzskatīja sevi nedz par dzejnieci, nedz rakstnieci. Pašportretā viņa rakstījusi: “Visjaukāk man licies būt tikai tam, kas visvairāk esmu – dzejnieka meitiņai." Taču viņai piemitis patiesi spožs neparastas stāstītājas talants.
Austriņas baletiņi, kurus varētu saukt par jaunradītu īsprozas žanru, ir tikpat tēlaini un neikdienišķi, cik pašas Austriņas dzīve. Ne velti Kārlis Vērdiņš teicis, ka “…viņas baletiņi ir viena no spicākajām trimdas literatūrā sacerētajām lietām”. Viņa bija romantiķe, jūsmotāja, kura nevēlējās dzīvot pelēki, viņai bija vajadzīgi brīnumi. Baletiņos izpaužas Austriņas būtības esence, tajos viņa brīvi sajaukusi prozu ar dramaturģiju, turklāt fantastiskās ainās un tēlos. Izteiksmīgi un intriģējoši, manuprāt, skan baletiņu virsraksti, kā “Mēnesietes zili cimdi” vai “Tauriņu runas sirreālisma kapu svētkos”.
Lai par ko Austriņa rakstītu, ik stāstījumā jūtams viņas īpatnais dzīves un cilvēku redzējums. Viņas Latvijas apmeklējumu apraksti, kas dēvēti par mirkļiem, patiesi uzzib kā mirkļi. Savukārt Atmiņu “drumslas” kā nelielas glezniņas stāsta par tuviem cilvēkiem – tēvu Antonu Austriņu, krusttēvu Kārli Skalbi, draugu Linardu Taunu un citiem.
1991. gadā Austriņa atgriezās Latvijā, lai paliktu uz visiem laikiem. Līdzīgi kā viņas draugs mākslinieks Niklāvs Strunke vēlējās, lai viņu apglabātu Romā, tā Mudīte Austriņa gribēja atdusēties dzimtenē. Un tā arī ir noticis – Strunkes kapa vieta ir Romā, bet Austriņa atdusas Rīgas Meža kapos. Tagad par viņas pienesumu latviešu literatūrā liecina jaunizdotā grāmata “Saules spēles”.
Noderīgi: lsm.lv
Austriņa, Mudīte. Saules spēles: stāsti, baletiņi, Rīgas mirkļi, atmiņu drumslas, pašportreti. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2024. 247 lpp. ISBN 9789984893785.
Astra Šmite ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.
Comments