Darba autore ir argentīniete. Argentīna ir viena no ievērojamākajām liellopu gaļas eksportētājām pasaulē, tāpat kā kaimiņos esošā Brazīlija. Samērā reti rodas iespēja lasīt kaut ko no Dienvidamerikas romāniem, kas tulkoti latviski, vēl retāk – tādu, kas kritizētu par nācijas stūrakmeni uzskatīto nodarbi. Kaut kādā mērā Agustinas Basterrikas darbs "Izsmalcināta gaļa" atsauc atmiņā Mārgaretas Atvudas "Kalpones stāstu", jo abos romānos sievietes bieži tiek uztvertas par noderīgiem resursiem, mātītēm, bērnu inkubatoriem.
Distopiskais romāns ieved labi pazīstamā vidē – ir plosījies vīruss, tāpēc gaļu vairs nedrīkst izmantot pārtikā. Tā kā lielākā daļa cilvēku uzskata, ka viņi jau nu gan nevar atteikties no gaļas, tirgū nonāk cilvēku ķermeņu daļas, kas tiek speciāli audzētas.
Tomēr daļu maltīšu nodrošina arī bēgļi un bezpajumtnieki, par kuru likteni neviens īpaši neraizējas (arī tāpēc, ka viņiem ir sarežģīti izsekot). Arī slimnieki un vecie ļaudis sniedz savu artavu sabiedrības uztura piramīdai, tomēr viņu gaļa ir diezgan nevērtīga, jo tā ir sausa, slima un piesūcināta ar medikamentiem. Tāpēc tiek piedāvātas jaunas receptes un garšvielas. Ir cilvēki, kuri savā kārē pēc gaļas nesaudzē pat kapavietas. Daudzi, protams, vaino vegānus, lai gan viņi faktiski ir vienīgie, kuriem šajā kapitālisma skrējienā rūp apkārtējā vide un tas, kādu to atstāt nākamajām paaudzēm. Lai iestāstītu cilvēkiem, ka ēst cilvēku gaļu ir normāli, tāpat kā to agrāk darīja ar dzīvniekiem, tiek iedarbināta grandioza mašinērija: universitāšu pētnieki, kuri ir ar mieru apgalvot, ka cilvēks nevar iztikt ar augu proteīnu; baznīca; gaļas industrija, kas tagad darbojas jaunā veidolā, apgādājot ar ātri patērējamu gaļu, piemēram, pirkstiem, un ar "delikatesēm".
Romāna centrā ir Markoss Teho, ietekmīgs gaļas industrijas darbonis, kurš dāvanā saņem mātīti. Sākumā viņu šis fakts aizkaitina, jo "tā" ir jābaro un jāuzrauga. Vēlāk Markoss sajūt savādu pieķeršanos – pasaulē, kurā mātītes ir ēdamlietas un kurā tām ir izrautas balss saites. Šo detaļu der salīdzināt ar feministu pausto par "sievietes balss" atrašanu un nepazaudēšanu. Romāna nobeigums ir negaidīts, bet kompozicionālā ziņā paredzams un iedarbīgs.
Vairāki cilvēki, kuri iesaistās gaļas apritē, romānā komentē, ka vēlas sevi anestezēt un dzīvot kā automāti, jo šo nebeidzamo slaktiņu ir gandrīz neiespējami izturēt. Viņi kautuvēs un saldētavās strādājot tikai tāpēc, ka ir pieprasījums, ka tajās labi maksā. Kādam tas taču tāpat esot jādara. Apcerīgāka vai varbūt ciniskāka veikalniece zina: "Šodien esmu miesniece, rīt būšu gaļa."
Ne jau gaļa ir izsmalcināta (tā romānā dēvē cilvēku miesu, kas tiek reklamēta kārdinošā veidā), bet cilvēku argumenti, attaisnojot industriālo lauksaimniecību, tāpēc nepārsteidz arī biežās lasītāju atsauksmes, ka šis romāns neesot lasāms, darbs neesot psiholoģiski izturams.
Droši vien tas tāpēc, ka daudziem iestājas stāvoklis, ko filozofi un psihologi dēvē par kognitīvo disonansi, – vairums cilvēku atzīst, ka zivs, vista vai cūka sajūt; sajūt arī kaķis, kurš dzīvo istabā, taču tikai pirmie tiek "audzēti" nokaušanai, savukārt otrie tiek loloti un pat uzskatīti par ģimenes locekļiem.
Grūti liekas pārvarēt tradīciju ēst gaļu, kas tiek kultivēta jau no bērnības, lai gan šī pārtraukšana ir tāds pats potenciāli atmetams paradums kā smēķēšana vai (pārmērīga) kafijas dzeršana. Tiesa, ar daudz drausmīgākām sekām, pat ja vairums apgalvo, ka tas, kas atrodas viņu šķīvī, ir tikai viņu izvēle. Filozofi zina, ka tā nav, jo tieši te var sākties morāla argumentācija.
Agustina Basterrika. Izsmalcināta gaļa. No spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups. Redaktore Elīna Vanaga. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 190 lpp. ISBN 9789934317385.
Anna Auzāne ir Nacionālās enciklopēdijas redaktore un LU HZF doktorantūras studente.
Comments