Latviešu valodā šobrīd lasāmas divas ukraiņu rakstnieka Serhija Žadana grāmatas. Pirmais latviešu valodā iznāca romāns “Džezs pār Donbasu” (2016), kam sekoja “Mezopotāmija” (2019).
Mezopotāmiju jeb Divupi – reģionu mūsdienu Irākas teritorijā starp Tigras un Eifratas upēm – mēdz saukt par civilizācijas šūpuli. Žadana Mezopotāmija, visticamāk, ir viņa dzimtā Ukrainas pilsēta Harkiva. Tiesa, šī pilsēta pakalnos starp divu upju ielejām nav nekāds civilizācijas šūpulis. Tā drīzāk uztverama kā visu nelaimju izauklētāja – kautiņi, parādi, nāve, nelaimīga mīlestība un neizveidojušās attiecības. Taču tas ir tikai šķitums.
Caur deviņu dažādu vecumu vīriešu stāstiem un biogrāfijām, pagātni, tagadni un nākotni atklājas vāji nosakāms laika nogrieznis starp 20. gadsimta 80. gadiem un mūsdienām. Žadans veiksmīgi un ticami atklāj konkrēto tēlu cilvēcību, spēku un vājumu.
“Līdz trīsdesmit gadu vecumam viņš bija iemācījies priecāties par aizritošo laiku un nenožēlot, ka tas aizrit tik ātri. Viņa paradumi sen bija izstrādājušies, nemiers uzsūcies, atkarības ieguvušas skaidras aprises. Vasarā sevišķi skaudri gribējās neaizmigt, noglabājot sevī visas pasaules tumsas netveramību un acumirklīgumu.” (103.–104. lpp.)
Grāmatu veido divas daļas – deviņi stāsti un dzeja. Katrs no stāstiem ir īsāka vai garāka epizode konkrētā vīrieša dzīvē, notikumu mezgls – katram no viņiem ir sava pagātne un pieredze, kas aizvedusi līdz aprakstītajam dzīves fragmentam. Visu stāstu vienojošais elements ir mīlestība pret kādu sievieti, bet man negribētos teikt, ka mīlestība ir vienīgais šīs grāmatas vadmotīvs. Tā drīzāk ir pati dzīve, kas šos tēlus “kustina”. Visi deviņi vīrieši it kā dzīvo katrs savu dzīvi šajā vienā laiktelpā: katrs savā “kastītē”, taču ik pa laikam parādās cits cita stāstā, līdz visi gluži kā pie svētā vakarēdiena satiekas ar vēzi slimā Lukas dzimšanas dienas svinēšanas un atvadu stāstā. Grāmatā izlasāms plašs dzīves kategoriju spektrs: nāve, bēres, mīlestība, sāpes, cerības, erotika, tukšums un pārpilnība visdažādākajos aspektos. Brīžiem gan rodas doma, ka tēli neattīstās, tie grozās visu laiku ap vienu un to pašu – savu
asi, nemainot trajektoriju. Taču arī tas ir normāli – ne vienmēr stāstā nepieciešama kāda būtiska tēla transformācija.
Dzejas daļa grāmatā nodēvēta par “Precizējumiem un vispārinājumiem”, kas bez liekvārdības atkārto un nostiprina apziņā jau pirmajā daļā “Stāsti un biogrāfijas” izlasīto.
Šī ir lasāmviela ar interesantu perspektīvu uz vīrieša pasauli, uz laikmetu – ar nelielu filozofisku ievirzi, bet pārlieku neatraujoties no realitātes. Žadana varoņu dziļās pārdomas vietumis šķiet kā saržs par filozofiju kā zinātni. Tomēr “Mezopotāmija” nav gluži filozofiska vai psiholoģiska grāmata, kur tikko izlasītais kārtīgi jāpārdomā. Tas ir romāns, kurā lasītājam nākas no sirds dzīvot līdzi tā tēliem.
Žadans, Serhijs. Mezopotāmija. No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova, atdzejojis
Māris Salējs; literārais konsultants Māris Salējs. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2019. 288 lpp.
ISBN 9789984237480.
Līva Alksne ir literatūras blogere.
Comments